Atļaušos zināmu ķecerību, tomēr jāatzīstas, ka arī mani, vērojot un aprakstot pēdējo mēnešu notikumus un sabiedriskos procesus, kādā mirklī jau pārsātinājis pārlaicīgo pārdomu raksturs. Joprojām piekrītu daudzām līdzcilvēku un arī pašas paustajām atziņām par pandēmijas radītajām pārmaiņām ne tikai praktiskajā sadzīvē, bet arīdzan vērtību sistēmā. Taču jādomā, ir tikai cilvēcīgi izjust nogurumu no nepārtrauktām refleksijām. Ka pēc garas darba dienas gribas tikai mazgāt traukus vai ravēt nezāles, nevis nopūlēt savas pelēkās šūnas.
Salīdzinoši mierpilni pavadītā jūnija iespaidā arī es, kā liela daļa cilvēku, gribot negribot sāku atslābt. Publiskie pasākumi, muzeji, ēdināšanas uzņēmumi atdzīvojas, neizskan vairs tik draudīgā statistika, kaut apziņas nostūrī vēl joprojām tā oglīte gail – nu, neesam mēs Holivudas filmā, un ar vienu dramatisku cīņu nevar tā vienkārši un ātri tikt galā ar šo dzīvelīgo vīrusu. Arī Latvijas plašsaziņas līdzekļu uzturētajā informatīvajā telpā valda tikai attāla atblāzma no tā satraukuma, kas atkal uzplaiksnījis starptautiskajos medijos. Austrālijas otra lielākā pilsēta Melburna nupat atkal ieviesusi teju absolūtas pašizolācijas prasības visiem iedzīvotājiem uz vismaz sešām nedēļām, Serbijā atkārtoti izsludinātais kustību un saskarsmes ierobežojumu režīms līdz ar vispārējo neapmierinātību par valdošo varu izraisījis grautiņus un nemierus… Nekā pārsteidzoša jau arī nav, ja uz šo visu raugies sausi analītiski – ij jaunā koronavīrusa uzliesmojuma otrais vilnis tika prognozēts, ij psiholoģiskās spriedzes katastrofas dažādās kopienās un pūļos ir pat zināmā mērā lēšamas un paredzamas. Tomēr nākotne mulsina un vēl jo vairāk tas, ka savu individuālo dzīves īstermiņa plānu vairs nevari nekādā “rāmī” ielikt. Mēs neesam kara bēgļi un pat pēc pavasarī piedzīvotā mūsu prāts joprojām darbojas pēc principa – rītdienas un visas šī gada ieceres balstītas aksiomā, ka ārējie apstākļi paliek nemainīgi, tikai mēs izvēlamies, ko īsti darīt un kur atrasties. Tiešām, īsu pagaidu režīmu cilvēks var pārciest, īpaši nepārkonstruējot savu domāšanas aparātu. Taču, kad tas pagaidām ieilgst vai atkārtojas – ko darīt tad?
Šajās pārdomās iestrēgušai, man iegadījās interesanta saruna par laulībām, kuras laikā Cēsu Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Iveta Gabrāne pauda neapstrīdamu atziņu – laulības saišu nostiprināšanai šādos apstākļos ir vēl krietni lielāka nozīme nekā tā saucamajos “miera laikos”. Nav runa par svinībām, bet tieši par attiecību sakārtošanu.
Un tiešām – šis ir īstais brīdis, lai saprastu, ko atlikt un ko nekādā gadījumā nevajag atlikt. Nevis panikā atkal domāt tikai par izolēšanos no visiem, bet stingri izvētīt tieši un tikai ar savām mērauklām – ko vēlāk ļoti nožēlošu, ja neizdarīšu tagad. Atlikt varam dzimšanas dienas ballītes, ikgadējās saskriešanās un vēl daudz ko, bet tādēļ, ka nav iespējas plašām svinībām, ģimenes pamatu ielikšanu gan nē.
Komentāri