Dzīves kvalitāte ir viena no mērauklām, ar ko vērtējam, vai cilvēkam ir iespējama pilnvērtīga dzīve. Viena no definīcijām skaidro, ka tā ir nodrošināta, ja indivīdam ar vai bez invaliditātes ir iespēja apmierināt tādas vajadzības kā mājoklis, izglītība, darbs, sabiedrība, kā arī dzīvot dzīvi, kādu pārējā sabiedrība uzskata par normālu. Latvijā cilvēka pamattiesības aizsargā Satversme.
Un, lūk, pirms neilga laika Satversmes tiesa valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem atzina par neatbilstošu Satversmei. Tātad tie ir cilvēki, no kuriem daļa nekad nevarēs strādāt, otra daļa –vairs nevar strādāt. Turklāt tiesa arī secināja, ka Latvijā nav veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar invaliditāti, pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pakalpojumu atbilstību viņu vajadzībām un to, cik lielā mērā šīs personas var apmierināt pamatvajadzības. Savukārt senioriem pabalsta apmērs nav paaugstināts jau gandrīz 15 gadus, neskatoties uz valsts ekonomisko izaugsmi. Tāpat jau jūnija beigās Satversmes tiesa lēma, ka arī garantētais minimālais ienākuma (GMI) līmenis neatbilst Satversmei. Un te galīgi nav runa par cilvēkiem, kuri negrib strādāt, kuriem pabalsti ir dzīvesveids. Te runa ir par cilvēkiem, kuri kādu noteiktu apstākļu dēļ nevar strādāt. Tāpēc arī Satversmes tiesa norāda, ka sociālā nodrošinājuma sistēmai jāmotivē strādāt, tomēr gadījumos, kad tas nav bijis iespējams, sociālās drošības sistēmas pasākumiem jābūt tādiem, lai cilvēks var apmierināt vismaz pamatvajadzības. Bet vai tas tiešām ir iespējams?
Tiesībsargs devies solīti tālāk – iesniedzis Satversmes tiesā pieteikumu par likumam neatbilstošu mediķu darba samaksas palielinājumu šajā gadā. To bija plānots nodrošināt par 20%, tomēr tas tik lielā apjomā neesot iespējams, jo nepietiekot finanšu resursu. Vēl viens klupšanas akmens ir izglītība. Lai gan šobrīd ģimenes var cerēt, ka septembrī mācības atsāksies klātienē, līdztekus virmo runas, ka, ja mācības tomēr notiks attālināti, vecākiem vajadzēs nodrošināt bērnus ar viedierīcēm un internetu. Satversmē noteikts, ka pamatizglītība ir obligāta un bez maksas. Lai gan jau tāpat pietiekami daudz no tā, kas bērnam vajadzīgs skolā, jāpērk vecākiem, šis vairs nav jautājums par vairākiem desmitiem eiro, bet krietni lielākām summām. Tas nozīmē, ka ģimeņu finansiālā nevienlīdzība šādos apstākļos vēl pieaugs. Tāpēc tiesībsargs ir pievēris uzmanību arī tam.
Manuprāt, nav šaubu, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz pamatvajadzību nodrošināšanu un dzīves kvalitāti. Tomēr, saskaroties ar šādām situācijām, kad, lai būtu iespējams nodrošināt Satversmē noteikto, ir jādiskutē, jāpierāda, jācīnās, jāvēršas tiesā, rodas sajūta, ka lēmumu pieņemšana atbilstoši cilvēka vajadzībām tiek nodrošināta tikai uz papīra. Protams, nav iespējams visu sakārtot vienā mirklī, tomēr, lai arī uz daudzu valstu fona mēs esam jauna valsts, tomēr neatkarīgas valsts mācības un dzīves pieredze jau ir iegūta un secinājumus iespējams izdarīt, lai nākotnē rīkotos tālredzīgāk.
Komentāri