Tas tepat vien ir. Koronovīruss “Covid – 19”. Tas pats nekur prom nesteidzas. Ne tā kā vasara, par kuru skaidri zinām, ka reiz tā beigsies. Lai par ko ikdienā runātu, domātu, klausītos, saklausot, ka tiek pieminēta drošība, uzreiz prātā nāk divi metri un ziepes. Paša drošībai vispirms.
Veselības ministres teiktais, ka “izskanošie aicinājumi neievērot valdības “Covid-19” kontrolēšanai noteiktos ierobežojumus ir uzskatāmi par kaitniecību”, nenoliedzami ir sauciens sabiedrībai. Brīvdienās, ja vien vēlējās, Latvijā varēja atrast vietu, kur paballēt, gūt kopā būšanu ar domubiedriem, draugiem un radiem. Svētki un ballēšanās neļauj vīrusam doties guļā, vismaz uz kādu laiku aizmigt. Cilvēku pulcēšanās to modina, rosina mesties viņu pulkā.
Lai arī kas notiktu, vienmēr būs tādi, kuri ironizēs par noteikumiem, likumiem, arī tradīcijām. Kā atzinuši psihologi, tāda ir šo cilvēku aizsargreakcija situācijās, kad nezina, kā rīkoties, kad pašam ir bail. Ja pandēmijas sākumā skeptiskāki bija vecie cilvēki – sak, ne tas vien mūžā pārdzīvots, pēdējā laikā, jauniešuprāt, ierobežojumi ir lieki, jo ir taču vasara. Kad vēl svinēt dzīvi? Un svin uz nebēdu! Tas nekas, ka noteikts pasākumu, koncertu apmeklētāju skaita ierobežojums, ka distancēšanās ir jāievēro – svētkos tas šķiet lieki.
Saprotams, katram gribas atvilkt elpu, baudīt vasarā pierasto koncertdzīvi un izklaides. Svētku rīkotājas daudzviet ir pašvaldības. Par publisko naudu tiek radīti pasākumi, nodrošināts, lai tiktu ievēroti visi noteikumi. Cilvēkiem vajag– lūdzu! Tikai retā novadā lielāki svētki atcelti pavisam. Citur tie notiek virtuāli, bet ar to vien nevar ieinteresēt daudzus, kaut internetā parāda pieprasītas grupas koncertu. Cilvēki tiek aicināti svinēt ielās. Un viņi iet, drūzmējas. Kāda tur distancēšanās? Ir arī novadi, kur būs plaši koncerti, gājieni.
Protams, viens ir rīkot publisku pasākumu pilsētā, pavisam kas cits kādā pagastā. Kā atzina kāda kultūras darbiniece: “Kur es tos 300 cilvēkus dabūšu?” Viņa piebilda, ka arī laukos cilvēki grib svētkus un saprot, ka, ja kaut kas nebūs tā, kā vajag, viss var ātri beigties.
Esam ne tikai dziedātāju un dejotāju tauta, arī svētku svinētāju nācija. Un vēl – ne jau turīga Eiropas valsts. Skaļi par to nav pieklājīgi runāt, bet varbūt tomēr šovasar sabiedrības veselības labad vajadzēja vēl daudz ko atcelt. Vismaz pašvaldības, kurām kultūras dzīves nodrošināšana ir tikai autonomā funkcija, tā varēja izdarīt. Tām arī vajadzētu uzņemties atbildību, ja kāds svinētājs bezatbildīgi padalījies ar vīrusu. Tas pats attiecināms uz citiem pasākumu rīkotājiem. “Mēs te visi savējie!” nelielā zālītē, kur saspiedušies ap pussimts cilvēku, steidz skaidrot organizatore. Dievs vien zina, ar ko un kad kurš pirms tam ticies, kur bijis. Protams, tā ir ekonomika, un arī māksliniekiem nepieciešams darbs, tāpat kā kultūras darbiniekiem, kuri rīko svētkus. Un tad dažam paliek mieles – svētki kā medus notecēja gar muti. Drīkstēja būt vien noteikts apmeklētāju skaits, bet, kad līdz pagastam nonāca novada pašvaldības izdevums, ielūgumi jau bija izdalīti. Ja dzīvo laukos un nav interneta, iztiks arī bez novada svētkiem.
Kā pareizāk? Laikam jau viss ir gaužām vienkārši – jāklausa profesionāļi. Ja rokas jāmazgā, divi metri jāievēro, tad nedrīkst būt citādi. Policistu katram nepielikt, un rīcība atkarīga no paša saprašanas. Vai tad, ja redzi, ka tur jau sanācis daudz ļaužu, noteikti jāspiežas vidū? Bet ja neviens neliedz un pašam prāta nav? Tad slimosim kopā! Nu jau visi!
Komentāri