Lielpilsētu iedzīvotāji, vairāk jau tie, kuri ikdienu pavada Rīgā, Salaspilī vai Daugavpilī, šovasar esot atklājuši ko jaunu. Latvijas mazpilsētas ieraudzītas, turklāt tik skaistas! Jūsmas pilnus vārdus par Cēsīm šovasar nācies dzirdēt vairākkārt. Nācies klausīties lielpilsētu iedzīvotāju sajūsmu par to, cik skaista ir Smiltene, cik liels bijis pārsteigums, apciemojot skaisto Alūksni. Galvenās ielas gludas, ar ziedu stādiem izgreznotas. Daudzi no senajiem namiem atjaunoti un dzīvos vēl simts gadus. Mazpilsētās iespaidīgākās celtnes – baznīcas un muižu ēkas – sapostas, kā pienākas kultūrvēsturiskiem pieminekļiem. Mazpilsētu ainavas daiļo pamatskolu un ģimnāziju nami un apkārt tām uzturētie parki. Pārsvarā jau mazpilsētu skolas nākamajām paaudzēm kalpo kopš
Latvijas Republikas sākotnes, kad tapušas cēlās mūra celtnes. Pamatīgas, ar lieliem logiem, ar augstiem griestiem.
Kāpēc lielpilsētu iedzīvotājus pārsteigušas pārmaiņas mazākās pilsētās? Lidmašīnu biļetes, lai vasaras atvaļinājumu, kā ierasts, pavadītu ārpus Latvijas, palikušas neizmantotas. Pārreģistrējot tās varēs izmantot citvasar, bet tagad ģimenes draugi savās automašīnās apceļo Latviju, apceļo Baltiju.
Negaidīti saņemot priekšlikumu paciemoties dvīņu pilsētā Valkā/Valgā, piecās minūtēs izlemjam – braucam!
Pa ceļam Valmierai metam loku, lai apvedceļš ved garām Vidzemes lielākajai pilsētai ar tikai 25 tūkstošiem iedzīvotāju. Mazpilsēta vien ir. Ceļš līdz robežpilsētai Valkai visu laiku ved pa jaunu klājumu – tik gludu, ka prieks braukt. Pa auto logiem skatītā mazā Strenču pilsētiņa izskatās kā vasaras odziņa zaļoksnā un sakoptā vidē. Tālāk braucot, abās ceļa malās kilometriem gari, kopti priežu mežu masīvi. Sūnu klājums priežu pakājēs liecina, ka šī varētu būt sēņotāju paradīze.
Iebraucot Valkā, automašīnas tiek novirzītas pa apvedceļu. Dvīņu pilsētā šovasar notiek kopīgā pilsētas centra izveidošana. Būvlaukumu izdodas pavērot no Valgas puses, kur augstāks pakalns. Veroties lejā, liekas, ka divu pilsētu un valstu iecere par kopīgo centru ir vērienīga. Hei, arī citu vasaru jābrauc šurp ceļojumā!
Šovasar izmantoju to, ka no Ziemeļlatvijas pilsētas Valkas acumirklī var nokļūt Dienvidigaunijas Valgā. Vasaras pievakare ir kā radīta, lai iejustos, kā runā igauņu nesteidzīgajā dzīves ritmā. Iepretī kādreizējās fabrikas mūriem un strādnieku mājām izveidota plaša, lēna upe kā Lielupe, kad tā saplūst no divām upītēm pie Bauskas. Pastaigas laikā abos upes krastos esam raudzījuši, kā igauņi un latvieši – lieli un mazi – atpūšas vasaras pievakarē. Atpūtu esam baudījuši arī mēs.
Pa lielceļu dodamies mājup, uzmanību pievēršot pretim braucošo automašīnu numura zīmēm. Kā mēs, tā citi atgriežas mājās. Ceļā skaitu, cik igauņu automašīnas traukušās mums pretī pie Strenčiem, pie Valmieras. “Atā, lai labs jums mājupceļš!” Tāpat kā mums uz savām mājām. Mazākais no braucējiem – piecgadnieks – ,Cēsīs pie namdurvīm pievests, izkāpj no auto samiegojies. Ar auto mājas sasniegtas jau tajā pat vakarā. Mamma mazajam jautā, vai paticis ārzemēs? “Jā!” mazais atbild, bet acis pilnas miega.
Komentāri