Vasara pošas pretim rudenim un mudina svinēt. Svinēt kopā būšanu, silto laiku, bagāto gurķu ražu un melleņu laiku… Vairākus mēnešus nocietušies, beidzot varam satikties. It kā jau bez bēdām, bet tomēr uzmanīgi. Svarīgākais priecāties pašu un citu radītos svētkos.
Ne viens vien atzinis, ka pat, kā agrāk šķistu, parasts, mazs pasākums kļūst par notikumu. Saka – cilvēki izslāpuši pēc kultūras. Vai tas nav brīnišķīgi! Jāpriecājas! Tikai sarunās pagastos iezogas : “Tie mums pēdējie svētki!” Šaubas nekliedē arī kaimiņa mierinājuma vārdi, ka gan jau pagastā tāpat kaut kas notiks. “Ne jau tik daudz naudas dos, cik tagad tērējam. Vismaz īstus koncertus dzirdam, redzam dziedātājus, kurus rāda televīzijā. Skaidrs, ka laukos nesanāks tūkstoši, bet vai tiem simtiem arī negribas redzēt un dzirdēt tos, par ko runā visā Latvijā,” steidzīgi argumentus klāstīja kāda kundze.
Gaidāmo reformu reti kurš nosauc vārdā. Saka vienkārši – pēc gada būsim pie Cēsīm. Tur lems, kā dzīvosim. Kāpēc tāda neticība, kāpēc runas, ka būs sliktāk? Atbilde vienkārša – neziņa. Desmit gados pagasti mazajos novados iedzīvojušies, bet ne viens vien aizvien jūtas nesaprasts, atstumts, tāds, kuram no kopējās naudas tiek atvēlēts mazāk nekā kaimiņiem un centram. Un viņam var likt priekšā konkrētus skaitļus, cik kurā pagastā ieguldīts, kas izdarīts – vienalga kaimiņiem būs ticis vairāk. Nav tādu argumentu, kuri spētu pārliecināt.
Latvietis ir un paliks viensētnieks. Viņam nav nekā svarīgāka par savu sētu un plašākā mērogā par pagastu. Tā tas vienkārši ir. Un tas nav ne labi, ne slikti, tikai jāsaprot, ka lauki nav pilsēta.
Bet mūsu pašu izraudzītie gudrākie lēma, kādas būs administratīvās robežas. Vispirms paspēlējās ar sadarbības teritorijām, vizualizēja plānošanas reģionu vietu un lomu, slavēja attīstības centrus kā prioritātes, pataupīja naudu uz mazās noslodzes ceļu remontiem… līdz sazīmēja kartē robainus rimbuļus, kur katrs nozīmē vienu administratīvo vienību – novadu.
Saprotams, ir jautājumi, par kuriem dažādi viedokļi būs vienmēr. Un diskutēt var mūžīgi. Bet diezin vai kāds iebildīs pret lēmumu, ja tas tiks izskaidrots. Neiebildīs, ja ticēs, ka tiek runāta patiesība.
Kādā sarunā Dzērbenē vietējie teica skaidri: “Nejūtamies piederīgi Vecpiebalgai!” Viņi atcerējās balli Augstajā kalnā pirms desmit gadiem, kad bija pirmā reforma. Par to vien tika runāts, ka drīz Saeima pieņems likumu, un, kā senos laikos, Drusti, Dzērbene un Rauna būs kopā. Tikai dažas reizes saule uzlēca un norietēja, un Dzērbene tika iezīmēta Vecpiebalgas novadā. Tā tika nolemts.
Tagad citi laiki, bet tikumi tie paši. Carnikava negrib būt Ādažu novadā, Ikšķiles pilsēta un Tīnūžu pagasts uz Ogres novada pusi negrib skatīties. Vēl savs viedoklis ir Kandavai, Limbažiem… Lems Satversmes tiesa.
Vēl gads, kad novadi var būt mazi, lepni, diženi, pagasti tāpat. Cik mazi, lepni, diženi – atkarīgs no pašiem, pašu mugurkaula aizstāvēt sevi.
Komentāri