Viens no pēdējā laika aktuālajiem terminiem ir politkorektums, un tas īpašu ievērību ieguva pēc Alvja Hermaņa publikācijas feisbukā, kur viņš nāca klajā ar septiņiem ētiskās uzvedības noteikumiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem un skatītājiem.
Pirmie divi punkti vēsta: “Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami.”
Savu ierakstu režisors noslēdza ar vārdiem “Lai Dievs jums stāv klāt”, un izrādījās, ka tajos ir liela daļa patiesības. Vērojot, kā polikorektums attīstās pasaulē, tiešām jāsaka – lai Dievs stāv mums klāt!
Pēc minētās publikācijas soctīklos sacēlās pamatīga vētra, kas vēl vairāk uzvirmoja, kad A. Hermanis nāca klajā ar detalizētu šo noteikumu skaidrojumu. Facebook šo ierakstu izdzēsa, kvalificējot to kā “naida runu”. Minētajā skaidrojumā režisors arī norāda: “Izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Aicinājums uz vārda brīvību tagad esot aicinājums uz naidu.”
Publiskajā telpā tika runāts par minētā sociāla medija rīcību, dzēšot ierakstus, ko tas uzskata par “naida runu”, un bieži vien dzēšanu veic roboti, mākslīgais intelekts pēc noteiktiem algoritmiem, fiksējot vien nevēlamo vārdu.
Te varētu teikt gluži kā Hermanis – esam atbraukuši! Es pietiekami daudz laika esmu nodzīvojis iekārtā, kurā arī bija aizliegtie vārdi, kurus nedrīkstēja skaļi paust. Sarkanbaltsarkans, Kārlis Ulmanis, brīva Latvija un tamlīdzīgi. Tad nāca brīvība, varējām runāt visu, tagad izrādās, ka vēsture iet pa spirāli un atkal mūsu ikdienā ienāk aizliegtie vārdi, tēmas, ko cenšas izslēgt no mūsu leksikas. Pie tam, neņemot vērā kontekstu – šodienas vai vēsturisko -, kādā tas teikts. Neņemot vērā, ka katram tomēr ir tiesības uz savu viedokli.
Valsts prezidents Egils Levits, lūgts komentēt viedokļu dzēšanu, skaidri norādīja: “Ja kāds cilvēks izsaka viedokli, informāciju, kas saskaņā ar mūsu likumdošanu, ar Satversmes 100.pantu ir pieļaujama, to dzēšana nav pieņemama.”
Taču maz ticams, vai Facebook dibinātājs Marks Cukebergs ieklausīsies mūsu prezidenta teiktajā, jo virtuālajā pasaulē visu nosaka algoritmi, mākslīgais intelekts, kas fiksē kādu “nepareizo” vārdu un to izdzēš.
Un tas jau nav tikai šajā sociālajā vietnē, atliek kaut kur publiski izteikt savas domas, kas nesakrīt ar kādas minoritātes viedokli, cilvēkam uzreiz tiek piedēvēti apzīmējumi “rusofobs”, “homofobs” vai kāds cits fobs.
Lai gan veidojas interesanta situācija – nevari paust negatīvo nostāju, bet viņi savu pārliecību var popularizēt pilnām mutēm. Man šī dzīves uztvere ir jāpieņem, bet viņi manējo nepieņems. Vai tā nav cenzūra? Šķiet, ka braucam kaut kādā ačgārnā pasaulē, kur, kā rakstīja Orvels, visi ir vienādi, bet daži ir vienādāki.
Kas notiks ar grāmatām, kurās ir šie aizliegtie vārdi? Ja ierakstus tīmeklī var izdzēst, ko ar grāmatām? Ar Blaumani un viņa aprakstītajām žīdu būšanām, ar “Krusttēva Toma būdu” un citām savulaik izdotajām, kur vai katrā lapā bija vārds “nēģeris”. Te atkal stāsts par vēsturisko kontekstu, ja angļu valodā tas ir ar negatīvu nokrāsu, mūsu literatūrā, sarunvalodā tas bija tikai un vienīgi cilvēka ar tumšu ādas krāsu apzīmējums. Bet to jau neviens algoritms vai mākslīgais intelekts, lai kādas īpašības tam piedēvē, nespēj saprast.
Agatas Kristi daiļrades cienītājiem labi zināms mistiskais detektīvs “Desmit mazi nēģerēni”, kas pasaulē sen vairs tā nesaucas. Ejot caur vairākiem tiesas procesiem, autorei tomēr nācās atteikties no šī nosaukuma, brīžiem tas tika saukts par “Desmit maziem indiāņiem”, bet beigās pārvērties par “Un tad vairs nebija neviena”.
Tad kas notiks ar grāmatām, kurās šie “nepareizie” vārdi minēti? Dedzināsim? Cik atceros, fašistiskā Vācija rīkoja grāmatu dedzināšanu, PSRS tika aizliegtas nepareizās grāmatas. Vai uz to ejam atkal? Nesen vēlreiz izlasīju Reja Bredberija grāmatu “451 grāds pēc Fārenheita” un biju pārsteigts, cik ļoti autors pirms aptuveni 70 gadiem paredzēja
šodienu, kad pāri visam ir bezsatura izklaides televīzija, bet jebkura grāmata skaitās kaitīga, tāpēc tās visas tiek dedzinātas. Pat nešķirojot.
Tā turpinoties, drīz tiks liegts publiski lietot vārdus – sieviete, vīrietis, māte un tēvs -, jo tas taču var kādu aizvainot. Un atkal dedzināsim grāmatas, kur šie vārdi pieminēti, jo visu taču izlabot, izrediģēt nevarēs. Iznīcināsim arī gleznas, skulptūras, aizliegsim dziesmas. Tad, protams, aizliegsim vārdu “Dievs”, jo tas taču var aizvainot neticīgos, un atkal metīsimies dedzināt.
Kaut kur pamanīju ziņu, ka kādā, šķiet, Spānijas muzejā neizmantos romiešu ciparus, jo tie, lūk, diskriminējot tos, kuri tos nesaprot. Laikam jau tāda opcija kā mācīšanās, kaut kā jauna apgūšana tiek noņemta no mūsu dienas kārtības, labāk piemērosimies tiem, kuri nesaprot. Tā jau varam aiziet līdz tam, ka neko arī nerakstīsim, jo tas diskriminēs tos, kuri neprot lasīt. UNESCO pērn ziņoja, ka visā pasaulē aptuveni 776 miljoniem pieaugušo joprojām nav pat minimālas lasīt un rakstītprasmes. Tas nozīmē, ka faktiski viens no pieciem pieaugušajiem ir analfabēts.
Kopumā pasaulē diemžēl arvien vairāk ir tā, ka prasības tiek pielāgotas mazākumam un vairākums pakļaujas. Tas tiek audzināts no bērnības, lūk, kāds bērns netiek līdzi citiem mācībās, tad nu visi pārējie gaida, kamēr viņš tiks līdzi. Vai tas veicina attīstību? Nekādā ziņā, drīzāk degradāciju, jo tie, kuri grib censties, izsisties, tiek mākslīgi bremzēti, tā teikt, nav ko izlēkt. Ej kopīgā plūsmā, bez sava viedokļa, bez nepareizajiem vārdiem.
Patiesībā jau par sevi nesatraucos, bet man bail iedomāties savu bērnu un mazbērnu dzīvi. Kādā pasaulē viņiem nāksies dzīvot?
Komentāri