Ja ļaudīm nav vēlams čupoties, tas var izrādīties neveselīgi, tad sēnēm tas nav liegts. Tu, cilvēk, vienatnē, divatā vai ar ģimeni kā vienas mājsaimniecības pulciņš ielūkojies priežu mežā un ko redzi? Šoruden sēnes tikpat kā neievēro distancēšanos. Tās dažā mežā pie Jaunraunas un Raunas, kā arī Ungura un Alauksta ezera krastos un priežu silos Cēsu apkārtnē rīko festivālus. Tik apreibušas ar augšanas prieku, ka sēņotājs pielasa pilnu grozu poķīšu un gailenīšu, beciņu un sviesta beciņu.
Ar sociālo tīklu starpniecību digitālā vidē, ne tikai presē lasāmās un skatāmās ziņās redzams, ka sēņošanai šis rudens ir dikti labvēlīgs. Fotoattēli, kas ceļo no viena sēņotāja pie otra, liecina, ka vienā vakarā mājas saimei nav iespējams apēst meža dāvātās veltes. Tas nozīmē, ka pildās katli un pēc tam burciņas sēņu maltītēm ziemā.
Vēl pirms pāris nedēļām mežos uzvaras gājienu svinēja melleņu kavalērija – pulks aiz pulka -, tad brūkleņu. Kā gan tu, latvieti, ja esi īstens, tātad arī sēņotājs un ogotājs, vari atteikties no došanās pēc meža veltēm? Jau literatūras klasika iemūžinājusi šos sēņu trakumus. Labi zināms, ka ar ogošanu un sēņošanu, sevišķi tās dullās Paulīnes dēļ, ir notikušas trakas lietas. Ne jau no pensijas, bet meža veltes lasot, Paulīne tika pie naudas, lai pirktu smukas drēbes un spēlētu pārģērbšanos par mironi, pat nesagaidot Helovina svinēšanu oktobra beigās. Lūk, ko dara bagāta raža.
Par latviešu aizraušanos ar sēņu trakumu Eiropā jau dzirdēts sen. Reiz pat starptautiskā televīzijas pārraide – Eirovīzijas dziesmu konkurss – vēstīja, cik Latvijas ikdienas dzīvē ir svarīgas sēnes. Var padomāt, ka latvieši ceļas un guļas ar domu iet sēnēs. Tālu no taisnības jau tas nav, lai gan paši sevi par sēņu lasīšanas nāciju neuzskatām. Lielās sēņu lasāmgrāmatas studēšana – tas gan. Vārdu sakot, jauks vaļasprieks.
Lai jau tie citi par latvisko aizraušanos ar sēņošanu pasmīkņā! Iespējams, miljonpilsētu iedzīvotāji tā arī domā, ka bekas un baravikas, gailenes un poķīši aug vien rūpnieciski kopti! Latviešiem, vismaz lielai daļai, sēnes aug mežos. Tāpēc vien, ka aug arī meži, kur sēnēm patverties. Un meži aug, jo priedes un egles atkal un atkal tiek stādītas. Kā izskatās no jauna stādītie meži, kā tie aug, var nolūkot pa vilciena logiem, braucot uz Rīgu.
Taču šoruden daba izrādījusies īpaši dāsna. Vismaz Cēsīs tas labi novērojams un izsakāms Imanta Ziedoņa kādreiz liktajā teicienā – mežs ienāk pilsētā. Ne tikai tā saucamās suņu sēnes, arī ēdamās sēnes septembrī nolūkojušas pilsētas zālienus, tādus labi koptus mauriņus, kādus pilsētniekiem labpatīkas uzturēt. Saimnieks no rīta mostas, un ko tas redz – sēnēs nav jāiet, jo tās jau atnākušas pašas.
Arī atpakaļ ceļā no galvaspilsētas, kad vilciens ved gar jaunām mežu audzēm, ved pasažierus uz mājām uz Cēsīm, Liepu un Valmieru. Ātrvilciens steidzas, arī laiks skrien un darbi sauc. Arī dzīves ātrvilciens steidzas. Dažs latvietis pamanīsies arī šajā rudenī neredzēt, ka sēnes aug, daudz aug. Tā arī paliks beciņkundzi nepasveicinājis un baravikkungu nesaticis. Tikai darbi, darbi, darbi…q
Komentāri