Šis reiz ir tāds laiks, kad katra kāds izteikts plāns vai iecere Dieva vaigā iezīmē smīnu. Patiesi, kam gan negribētos gan katram pašam, gan savējo vidū piedzīvot ko
vērienīgu.
Jau gadu starp “būs” vai “nebūs” tiek runāts par XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Epidemioloģiskā situācija mainās uz labo, tad uz slikto pusi, bet šaubas nomāc rīkotāju optimistiskais – jābūt. Iebildumi, ka varbūt tomēr pārcelt svētkus, ka nav nopietni mēģināts un kvalitāte, pie kuras esam pieraduši, nav reāli sasniedzama, ka plaša kopā sanākšana var būt bīstams izaicinājums, kura sekas nevar paredzēt, izskan klusi aizkulisēs. Nelīdz arī atgādinājums, ka Igaunijā pat nākamvasar plānotie skolēnu Dziesmu un Deju svētki pārcelti gadu uz priekšu.
Var saprast rīkotājus, skolotājus – ieguldīts nenovērtējams darbs, lolots sapnis savus audzēkņus redzēt Mežaparka estrādē un Daugavas stadionā tikpat brašus kā citu kolektīvu dalībniekus. Arī dziedātājiem, dejotājiem, dažādos citos kolektīvos iesaistītajiem svētki bija mērķis, ko visi vēlējās sasniegt. Kāds tas ir tagad? Aizvien nezināms. Rīkotāji neatlaidīgi izstrādā dažādus scenārijus. Viņus var saprast. Ja svētki nenotiks, pārmetumu, ka neko nav darījuši, netrūks, un arī pamācību, ka varēja taču kaut ko izdomāt, nevis atņemt skolēniem svētkus. Tāda nu reiz ir sabiedrība – ja kāds dara – slikti, nedara – tāpat nav labi. “Šogad nav iespējama svētku pārcelšana, jo dalībniekiem repertuārs ir mācīts pirms diviem līdz trīs gadiem. Arī pagājušajā gadā pārceltie svētki radījuši neskaidrības ar vecuma grupām un to repertuāru, kā arī nav zināms, cik lielā mērā nākamais studiju gads ļaus īstenot visu izglītību, tai skaitā interešu, klātienē,” teikusi izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska.
Kādi tad varētu būt šīsvasaras Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki? “Skaidrs, ka Dziesmu svētki tradicionālā izpratnē šogad nenotiks. Tie nevar notikt tradicionālā izpratnē, bet, kas varētu, iespējams, un kādos apstākļos tā vietā notikt, tas ir vēl atvērts jautājums. Tradicionālā izpratnē – ar lieliem koncertiem, ar gājieniem, ar masveida skatiem – šādi Dziesmu svētki šogad diemžēl nevarēs notikt,” sacījis premjers Krišjānis Kariņš. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārais sekretārs Reinis Znotiņš skaidrojis: “Iedzīvotājiem skaidri jāsaprot, ka Dziesmu svētki nenotiks tādā izpratnē, kā mēs tos iedomājamies. Ministrija nekādā gadījumā neredz iespēju pulcēt pilnu Mežaparka Lielo estrādi ar cilvēkiem. Zinot epidemioloģisko situāciju un to, ka tuvākajos mēnešos tik kardināli uzlabojumi nav gaidāmi, tāpēc, ja svētki notiks, tad bez lieliem pulcēšanās pasākumiem.”
Kas tad ir Dziesmu svētki? Kopā būšana, kopā dziedāšana, dancošana, spēlēšana, sevis parādīšana.
Pēc iespējamā scenārija paredzēts saglabāt reģionu principu, kas patlaban darbojas klātienes mācību organizēšanai dažādām klašu grupām un interešu izglītības nodarbībām. No jūlija līdz pat 30.oktobrim vienā dienā notiks viens Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pasākums, nepulcējoties lielos pulkos, bez skatītājiem. Visu varēs redzēt televīzijā un internetā. “Šogad svētku svinēšanā var vilkt paralēles ar pirmajiem Dziesmu svētkiem, kad pasākumi notika atsevišķos reģionos, jo tā notiks arī šogad. Proti, šoreiz galvenā doma ir tāda, ka neatkarīgi no apstākļiem un ierobežojumiem latvietis jūtas labi, ja ir atsevišķa telpa, lai varētu dziedāt un dejot,” tā ministre Ilga Šuplinska.
Latvietis arī zina, kas ir Dziesmu svētki – sadziedāšana, sadancošana novadā vai reģionā. Lai kā gribētos turpināt tradīciju, ievērojot situāciju ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, nevēlētos, ka plānotie svētki iznāks vien kā blāvs atdarinājums ar cēlo nosaukumu.
Protams, ir svarīgi dziedāt un dejot, muzicēt. Un tikpat svarīgi ir darīt to augstā mākslinieciskā līmenī. Gadu gaitā kvalitātes latiņa ir uzcelta ļoti augstu. Vai tās pazemināšana dos gandarījumu svētku dalībniekiem, pedagogiem, skatītājiem?
Tiek diskutēts arī par skolēnu brīvprātīgu piedalīšanos svētkos. Vai bērns brauks uz svētkiem, to lems vecāki. Tādas ir viņu tiesības. Ja rezultātā kolektīvā no astoņiem pāriem paliks pieci vai koris kā ansamblis? Kurš pēcāk nožēlos – tas, kurš piedalījās, vai tas, kuram vecāki liedza? Tas būs būtiski nākotnē, lai Dziesmu svētku tradīcija turpinātos.
Ir pašsaprotami, ka bērni vēlas satikties, piedalīties koncertos, sajust un izdzīvot emocijas, ko dod kopā dziedāšana, dejošana, spēlēšana. Vai plānotajos svētkos, saskaroties ar vairāk “nedrīkst” nekā “drīkst”, tiks gūtas latviešiem tik nozīmīgās tradīcijas izjūtas un izpratne?
Katram, protams, sava taisnība. Bērniem vajag svētkus, un tos pašus labākos, atmiņā paliekošākos. Vai, bailēs pazaudēt tradīciju, netiks nodarīts kas neatgriezenisks? Akcents uz svētku pēctecības un idejas būtību, kā uzsver ministre, būs “dziedāšana, dejošana kā latviskās identitātes būtiska daļa, kas tiek saglabāta cauri dažādiem vēsturiskiem laikiem un atšķirīgiem konceptuāliem risinājumiem”.
Vakar valdībā tika izskatītas svētku norises iespējas, bet gala lēmumu pieņems mācību gada noslēgumā, sekojot epidemioloģiskajai situācijai valstī. Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvis Dzintars Mozgis televīzijas raidījumā norādīja, ka mazāki pasākumi skolēnu dziesmu svētkos varētu notikt, ja būtu 20 saslimušie uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Pirmdien šis skaitlis bija 383,3. Ņemot vērā pašreizējos rādītājus, to nevarētu sasniegt pat vasaras otrajā pusē.
Tikmēr skolēni tiekas mēģinājumos, pedagogi intensīvi strādā. Visi gatavojas svētkiem, nezinot, vai tie būs un kādi.
Komentāri