Pagājušās nedēļas mēģinājums gāzt Krišjāņa Kariņa vadīto valdību neizdevās. Saeima ar 57 balsīm pret 31 to noraidīja.
Par spīti opozīcijā esošās “Saskaņas” un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) un neatkarīgo deputātu nezūdošajai vēlmei valdību gāzt un aši izveidot jaunu, manuprāt, valdība ir tikpat stabila vai nestabila kā visu tās darbības laiku. Turklāt racionālāk domājošajai deputātu daļai acīmredzot ir skaidrs, ka nav tādas brīnumnūjiņas, ar kuras palīdzību varētu triecientempā tikt galā ar vīrusa pandēmiju, kas patiesībā ir krietnas daļas problēmu cēlonis. Protams, vīruss ir atsedzis un saasinājis daudzus jau gadiem nerisinātus jautājumus, un diez vai ir pamats domāt, ka deputāti un partiju politiķi, kuri gadiem tos nav centušies risināt vai piedāvājuši visai savdabīgus risinājumus, pēkšņi kļūs viedi un bez savām vai partiju slēptajām interesēm.
Pirms pašvaldību vēlēšanām jūnijā un nākamā gada Saeimas vēlēšanām, no vienas puses, gribas izcelties vēlētāju acīs, bet, no otras puses, tas nozīmētu arī uzņemties nopietnu atbildību par to, kas nav tā atrisināms dažu mēnešu laikā. Turklāt jaunu valdību sastādīt, protams, var, bet tad neiztikt bez “Saskaņas” vai vismaz bez ZZS, kas savukārt nozīmētu, ka vairākas partijas ļoti riskētu pazaudēt savu vēlētāju atbalstu. Ar vārdu sakot, Saeima ir mūsu pašu, mūsu sabiedrības spogulis. Cik dažādi un pretrunīgi esam mēs, tāda ir arī Saeima. Un valdību veido un par to balso Saeima, kurā nu jau 13 deputāti pametuši savas frakcijas un dēvē sevi par neatkarīgiem.
Nedomāju, ka mūsu iedzīvotāji kardināli atšķiras no vairākuma Eiropas valstu iedzīvotājiem. Manuprāt, tas, ar ko atšķiramies, ir lielāka Krievijas propagandas pieejamība un ietekme, kas patiesībā kļūst par mūsu pašu stabilitātes un drošības jautājumu. Par to, ka mēs bieži nespējam novērtēt to, kas mums ir, un aizmirstam, ka brīvība un neatkarība nav kaut kas uz mūžu uzdāvināts, atkal lika domāt nesena tikšanās ar baltkrievu žurnālistu grupu, kas divas nedēļas atrodas Latvijā rehabilitācijas programmas ietvaros.
Šajā grupā nav neviena, kurš vismaz pāris reižu nebūtu aizturēts un kuram nebūtu piespriestas piecpadsmit, trīsdesmit vai vairāk diennakšu cietumā. Faktiski Baltkrievijā neviens žurnālists nevar strādāt bez akreditācijas, kas tiek izsniegta tikai tiem medijiem, kuri atbalsta pašiecelto valsts prezidentu Lukašenko. Parādīties uz ielas ar mikrofonu vai fotoaparātu rokās nozīmē tikt aizturētam un gandrīz neizbēgami nokļūt cietumā uzreiz, retu reizi žurnālists tiek aizturēts un pēc pirmā protokola palaists mājās. Vēl vairāk – ir aizliegtie vārdi un frāzes, kurus skaļi pateikt nedrīkst neviens un nekur, ja negrib riskēt ar savu dzīvi.
“Jūs esat laimīgi, jo varat sarunāties ar jebkuru cilvēku uz ielas, par ko vien vēlaties, varat rakstīt visu, ko domājat, sociālajos tīklos un medijos. Pie jums beidzot varam naktīs gulēt un negaidīt, ka kuru katru brīdi kāds ielauzīsies un apcietinās, uzrādot jebkādu apsūdzību. Jebkādu un par jebko,” sacīja baltkrievu kolēģi. Atvērti, draudzīgi un ar tik pozitīvu enerģiju, ka pirmajā brīdī tas bija pārsteigums – kā pēc visas tās “elles un Indijas”, kurai gājis cauri katrs, vēl ir iespējams smaidīt. Tiesa gan, sarunu laikā, kuras norisinājās ne jau tikai par politiku, kādā brīdī daudziem acīs pēkšņi sariesās asaras un viņi klusiņām sacīja: “Paldies jums! Jūs esat tik labi, tik sirsnīgi cilvēki!” Mana sarunu biedrene pēkšņi sāka raudāt un man sacīja: “Jūs to nesaprotat, cik jums ir laba dzīve un cik jūs esat labi cilvēki! Jūs mani izglābāt, šīs nedēļas man ir atelpa. Paldies!” Apmulsu, jo zinu, cik dažādi patiesībā esam, un nejutos pelnījusi šo lielo paldies.
Kolēģi neslēpa, ka baidās atgriezties, jo ļoti iespējams, ka Baltkrievijā uzreiz tiks apcietināti, bet saka – kādam taču ir jāatspoguļo tas, kas patiesībā notiek, lai pa visdažādākajiem kanāliem informāciju nogādātu līdz Baltkrievijas iedzīvotājiem un arī visiem pārējiem ārpus Baltkrievijas robežām. Baltkrievu kolēģi arī sacīja, ka labi saprot: viņu valsts pamazām veidojas par otru Ziemeļkoreju un izejas šobrīd nav, visticamāk, būs tikai sliktāk un sliktāk.
Kādēļ rakstu par šo tikšanos? Tā nu jau kārtējo reizi man lika domāt, cik pavirši un arī iedomīgi esam kļuvuši, cik ļoti neprotam novērtēt to, kas mums ir. Un man nav ilūziju par nebūšanām Latvijā, un es nedomāju, ka mums nekas nav jādara, jo, lūk, citur ir daudz sliktāk. Mēs varam izdarīt, ir jādara, tikai, pirms ļaut vaļu emocijām un apgalvot, ka viss ir slikti un vienīgi pašpasludināts princis baltā zirgā, kurš solās visu tūlīt mainīt, būs glābējs, mierīgi un ar vēsu prātu viss jāapdomā. Vispirms jau pašvaldību vēlēšanās, kuras vairs nav tālu.
Komentāri