Es cienu un turu tuvu pie sirds latviešu tautas mutvārdu daiļradi. Tā neapšaubāmi ir nozīmīga daļa manas identitātes cietokšņa, tomēr nupat sanāca ieskatīties ciešāk vienā no pils kambariem un attapt – tur sen jau vējš svilpo.
Sākās viss ar pavisam ikdienišķu mizanscēnu ģimenes vakariņu laikā, kur katram ir savs sakāmais, savas domas, vajadzības, saprotams, arī sava noguruma pakāpe. Dakšām šķindot un salātiem birstot uz grīdas, pirmklasnieks nāk klajā ar paziņojumu, ka uz nākamo dienu uzdots sacerēt teiku. Vārds pa vārdam repliku un trokšņu jūklī, un saruna aiziet savu ceļu uz šī folkloras žanra lomas vētīšanu.
Varam dzīvi iztēloties, kā vecāka gada gājuma un dažādu kaišu nomocīts saimes loceklis, nevarēdams pilnvērtīgi piedalīties fiziskajos ikdienas darbos, sniedz savu artavu kopējā labumā ar jaunākās paaudzes audzināšanu, izglītošanu. Par galveno instrumentu talkā nāk tautas gara manta teju visos tās veidolos – tautasdziesmas skaidri iezīmē dabas un dzīves cikla algoritmus, pasakas māca nošķirt labo no ļaunā un iepazīstina ar morāles jautājumiem, savukārt teikas remdē kā mazā, tā lielā cilvēka izziņas vajadzību.
Tā tas bija tad. Protams, tagad diez vai atradīsim kādu tautieti, kurš mūsdienās un vēl klātienes sarunā atklāti apliecinātu ticību teikās paustajam. Tomēr – līdz ar globālā tīmekļa ieaušanos visu mūsu dzīvēs ik pa laikam nākas atskārst, cik daudz ir varas svirās balstītu sazvērestības teoriju piekritēju, ticīgo citplanētiešu vizītēm un “plakanās zemes” iemītnieku. Jā, mums visiem kā cilvēciskām būtnēm ir organiski nepieciešama sava deva misticisma. Kāds to var remdēt kristietībā, cits budismā, vēl kādam pietiks ar vienkāršu ļaušanos dienas plūdumam. Tomēr savā ziņā šķiet, ka tieši digitalizācijas laikmeta iespējas saulītē iecēlušas nejēdzīgāko mūsu būtības iezīmi – alkas akli sekot idejām, kas atvieglotu šo nebūt ne tik vienkāršo dzīvošanu, lai nebūtu vairs pašam jācīnās ar pretrunām, kas rodas saviem priekšstatiem sastopoties ar paša ierobežoto zināšanu dēļ neizskaidrojamiem notikumiem.
Nepārprotiet, man it nemaz nav iebildumu pret radošu uzdevumu skolas solā. Arī teikas sacerēšana dzīves ceļos var izrādīties visnotaļ noderīga prasme. Spēja nez no kurienes rast izskaidrojumu kādam notikumam vai kādas būves vajadzībai palīdzēs, strādājot tūrismā vai pat pilsētplānošanā, arī politikā šī kvalitāte, iespējams, var izglābt ādu, un pat ģimenes dzīvē šī prasme var izrādīties noderīga. Minētie piemēri ir acīmredzamā ironijā mērcēti, taču arī pilnīgā nopietnībā piekritīšu – radošas domāšanas treniņi nudien mācību procesā ir vajadzīgi, turklāt daudz vairāk mums nekā mūsu bērniem, un tieši caur neloģiskā un sabiedrībā pieņemto normu pārvarēšanu spēj dzimt kaut kas jauns, pēc kā informācijas laikā tā esam izslāpuši.
Tomēr urda arī pilsoniskā pienākuma sajūta – par teikām vajag runāt ne tikai ar bērniem, bet arī ar sevi. Tā ir krāšņa pagātnes liecība, ko es redzu kā labi aprūpētu muzejisku vērtību. Tomēr vienlaikus redzu to arī kā paaudzēs mantotu vēlmi un ieradumu skaidrot nezināmo ar mistiskas izcelsmes tēliem un procesiem. Un tas mums diez ko nepalīdz šajā sarežģītajā kovida ērā.
Komentāri