Gluži kā divas pasaules, kaut viena zemīte, ko abas apsaimnieko. Teju tādas pēdējā laikā veidojas Latvijas lauksaimnieku attiecības. Iemesls – viens no rīcības virzieniem Latvijas stratēģijā klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam.
Virziena mērķis saprotams – ilgtspējīga zemes apsaimniekošana un lauksaimniecība. Eiropas Komisijas ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija un stratēģija “No lauka līdz galdam” ietvertas prasības par augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu lietošanas samazināšanu, bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvara palielināšanu līdz 25% no kopējās lauksaimniecībā izmantotās zemes.
“Zaļā kursa uzstādījums nav vienpusējs – tā mērķis ir ne vien padarīt valsti zaļāku un mūsu saimniekošanu ilgtspējīgāku, bet arī radīt labvēlīgu augsni ekonomiskai transformācijai, kas modernizēs lauksaimniecības nozari un pavērs arvien jaunus veidus, kā optimizēt resursus, pelnīt vairāk un radīt jaunas darbavietas vai pat vēl nebijušas saimnieciskās darbības jomas. Arī cilvēku paradumi nemitīgi mainās, tādēļ tie ražotāji, kam izdosies izmantot Zaļā kursa sniegtās iespējas, baudīs ne vien dabas, bet arī patērētāju pateicību,” uzsvēris vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs. Viņš arī lauksaimniekus mudina nevilcināties ar nozares “zaļināšanu”, jo klimata krīzes novēršanā jāiesaistās ikvienam sektoram, īpaši tiem, kas rada būtisku slogu uz apkārtējās vides veselību.
Latvija zaļākā valsts pasaulē, bio un eko produkti – par to dzirdēts daudz. Bioloģisko saimniecību viedoklis un satraukums par to, ka kaimiņi saimnieko citādāk nekā viņi, ar katru gadu izskan aizvien skaļāk. Taču pat pilnīgi zaļam cilvēkam tomēr jāatzīst, ka konvencionālās saimniecības ir tās, kas izaudzē pārtiku, lai tās pietiktu visiem, kā arī papildina un nodrošina valsts kasi. Pērn vairāk nekā pusi no kopējā preču eksporta kāpuma nodrošināja lauksaimniecības produkti: kvieši un rapsis. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem pērn bijusi lielākā graudu kopraža – 3,5 miljoni tonnu – un sasniegta arī augstākā graudaugu ražība – vidēji no viena hektāra bija 46,4 centneri. Pērn, salīdzinot ar 2019. gadu, par 21,4% palielinājies kviešu eksporta apjoms, par 54,2% – auzu eksports, bet rudzu eksporta apjoms pieaudzis par 1,4%. Zaļa vai ne tik zaļa – tā ir ekonomika. Un tā ir arī apsaimniekota un izmantota zeme.
Rapša lauki daudziem nepatīk, bet vēl vairāk dabas draugu labprāt fotografējas ziedošos laukos. Bioloģiskie saimnieki, bitenieki agresīvi iestājas pret konvencionālajiem graudaudzētājiem, jo viņi ar atļautajiem līdzekļiem cīnās pret nezālēm un mēslo laukus. Tie, kam smalks deguns, ceļ traci pret škidrmēslojuma vešanu no kūts uz lauku. Pilsētniekam, atpūšoties laukos, iedzeļ bite, jo piegājis par tuvu stropam. Atkal iemesls pretenzijām un strīdam. Vismaz par robežām.
Tā Latvijā ir – vienam atliek pateikt ko sliktu, pabiedēt, tūlīt teiktais tiek vispārināts un sākas nepamatoti apvainojumi, apmelojumi. Jo tas tiek darīts agresīvāk, jo vairāk cilvēku sadzird un gatavi atsaukties. Pēdējā laikā dabas draugu un bioloģiski saimniekojošo zemnieku, biškopju pārmetumu kampaņas pret lauksaimnieciskās ražošanas saimniecībām jau kļūst nožēlojamas. Ja ir ļaunais, vai tas nozīmē, ka ir arī labais? Uzbrukums kā labākā aizsardzība reti kad nestrādā.
“Nevis skrienot pa priekšu ar karogu, mēs esam pirmrindnieki Eiropā un vēl kaut ko aiztaisīsim ciet, uztaisīsim lielu dabas rezervātu. Bet meklēt argumentus, lai pasargātu savus iedzīvotājus, uzņēmējus, savu ekonomiku,” sacījusi biedrības “Zemnieku saeima” priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Laikam gan jābūt naivam, lai ticētu, ka zemnieks, kura dzīves nodrošinātājs ir zeme, pats to indēs. Vai nedomā par nākamajām paaudzēm? Vai mūsu lielsaimnieki, nezinot, kur likt naudu, to lieki tērēs, smidzinot uz laukiem ķimikālijas? Vai vienmēr, kad kāds tiek vainots, pats vainotājs strādājis godprātīgi? Lauku atbalsta dienesta Elektroniskajā pieteikšanās sistēmā (EPS) ir izveidota atsevišķa sadaļa, kurā lauksaimnieki var redzēt, vai viņu apsaimniekoto rapšu lauku tuvumā atrodas Lauksaimniecības datu centrā reģistrētas bišu novietnes. Un te uzsvars uz pēdējiem trim vārdiem.
Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija arī atgādinājusi, ka, lai lauksaimnieks tiktu pie ražas, ir nepieciešama apputeksnēšana, ko veic bites, savukārt, lai bites spētu ievākt medu, ir nepieciešami ziedoši lauki, ko nodrošina lauksaimnieki. Lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājus ar pārtiku, kopā ir jāstrādā gan biškopjiem, gan graudaudzētājiem.
Arī ministrs aicina lauksaimniecības organizācijas veidot uz sadarbību vērstu dialogu, lai veiksmīgi izdotos sasniegt Zaļā kursa izvirzītos mērķus. Vai tiešām uz tiem iesim, cīnoties pret nozarēm, kas attīstījušās, kas saimnieko mūsdienīgi, ievēro likumus un noteikumus? Ja kāds rīkojas pretlikumīgi, tad darbs valsts institūcijām. Izskanējušais, ka tās jau uz vienu roku ar sliktajiem, tikai apliecina sabiedrības neticību. Kaimiņam, ierēdnim, valstij. Patiesība nudien nav kaut kur ārā, tā ir katra sapratnē par lietu kārtību, kas balstās sadarbībā ar tiem, kuri dzīvo blakus, dara savu darbu.
Konvencionālos zemniekus ļoti aizskārusi reklāma, kas izskanēja radio un ko finansējusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). Tiek apgalvots, ka lauksaimnieks bišu un ūdens pasaules sabiedrībā ir ieguvis masu slepkavas reputāciju, teikts, ka notiek bišu dravu noslepkavošana, smidzinot rapša sējumus, apgalvots, ka kontracepcija drīz nebūs nepieciešama, jo visi cilvēki no “pesticīdiem” būs kļuvuši neauglīgi utt.
“Es nekad, nekādā formātā, nevienā vietā neesmu nostādījis lauksaimniekus vai lauksaimnieku organizācijas negatīvā gaismā,” sacījis VARAM ministrs. Zemnieki gaida ministra atvainošanos par izskanējušajiem apvainojumiem. Nesagaidījuši atvainošanos, lauksaimnieki plāno savu neapmierinātību jūnija beigās paust protesta akcijās.
Dažādu nozaru zemnieki nesaprotas – tas ir viens; bet izskatās, arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Zemkopības ministrija neatrod vienu ceļu attīstībai. Tiem, kuri laukos grib saimniekot nākotnē, labi zināms aicinājums “Laukiem būt!”. Kādiem? Vai sasniegto nolīdzinot vai ar prātu pieņemot jaunos Eiropas mērķus?
Komentāri