Piemērs no dzīves: vecmāmiņa ar planšeti klēpī – meklē vietnē “Yotube” recepti pusdienu zupai, pie rakstāmgalda vectētiņš “portatīvajā” lasa pasaules jaunumus. Abi pēc tam virtuvē apspriežas, ko tīmeklī uzzinājuši. Normāli, vai ne? Idille! Ne viens, ne otrs nav nesen pensionējušies augstskolu lektori, kam dators un viss jaunais bijusi ikdiena kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Prasmes atrast vajadzīgo informāciju pirms pieciem gadiem apguvuši ar bērnu un mazbērnu palīdzību, ar pacietību un uzņēmību. Labi tiek galā ar tekstiem krievu, vācu un pat angļu valodā. Dators tiek lietots kā enciklopēdija, izziņu krājums un izklaides vietne.
Taču kas notiek, ja abiem vairāk nekā astoņdesmitgadniekiem nākas saskarties ar tehnisko ierīču sagādātām neparedzētām situācijām? Zināms, ka ar gadiem cilvēku uztveres spējas mazinās, atmiņa vairs ilgstoši nesaglabā jaunus faktus un piepūli rada svešvalodu apguve. No atmiņas izbirst datora uzbūves un programmatūru speciālie termini, dažādu simbolu nozīme. Ja nedēļu nav lietots dators, piemirstas būtiski un svarīgi sīkumi tā “darbināšanai”. Izbailes rada izlecošie paziņojumi, kas pieprasa kaut ko atļaut, atjaunināt programmu, piekrist sīkdatņu lietojumam (kas tās tādas?), kā arī pēkšņi pazudis internets, nejauši nomainījies sākumekrāna izskats un citi negaidīti brīnumi.
Latvijas reģionos no maija līdz novembrim notika datorapmācības cilvēkiem vecumā pēc 50 gadiem. Projekta “Pieslēdzies, Latvija!” mājaslapā arī tagad ikviens var atvērt mācību programmu “Mācies pats” latviešu un krievu valodā. Ļoti labs palīgs tiem, kuri, ieraugot kādu aparātu, bažījas, ka nezināšanas dēļ varētu ko sabojāt, nospiest nejauši kādu pogu un tad netikt atpakaļ sākumstadijā vai izlabot kļūdu. Ir ērti un pretimnākoši, jo ekrānā redzams teksts: “Palīdzība – ja nesaprotat, kā vadīt šīs mācības, klikšķiniet uz šīs pogas. Tā Jūs aizvedīs uz šo sadaļu un pastāstīs, kā viss strādā.”
Ļoti labs un korekts mācību materiāls, piemērots datorapguvei, taču ar to nepietiek, lai lietotu citas ierīces vai bez palīdzības darbotos kādā vietnē. Biedē skārienjutīgais mobilais telefons, internetbanka, dažādu norēķinu veikšana, kuru lietošanai vajadzētu apmācību soli pa solim. Pārsteigumus sagādā sīki burtiņi, mikro cipariņi, jocīgi simboli. Senioriem problēmas rada pat tāds sīkums kā iekļūšana kādā iestādē, kur pie durvīm mazajā ekrāniņā jāizvēlas no piedāvātajiem uzrakstiem, jānospiež poga un jāsaņem numuriņš.
Šo pārdomu rosinātājs vēstures un dabas pētnieks Normunds Smaļinskis uzkata, ka patiesībā tas ir digitālais genocīds pret senioriem, sākot no 70 gadu vecuma: “Visas digitālās maksas un norēķinu sistēmas, internetbanku lietošana – tur reāli nav atstāta pat šķirbiņa vecajiem cilvēkiem. Un pat bankām ir pilnīgi vienalga, kā tie vecie tiek galā ar visu. Nu kaut kā ļoti skumji, to redzot…”
Komentāri