Ir grūti, pat neiespējami, dzīvot un kaut ko darīt, ja nav naudas. Taču izrādās vēl sarežģītāk, ja tā ir, ja to dod. Ir jāizdomā, kur to ieguldīt.
Ja vajadzību tik daudz, ka ne saskaitīt, un katras nozares pārstāvji finanšu aploksni velk uz savu pusi, tad pieņemt ilgtermiņa lēmumu nav viegli. Gana daudz moku ekspertiem un nākotnes plānotājiem prasīja Latvijas atveseļošanas un noturības plāna izstrāde. 1,82 miljardi eiro Latvijā ieplūdīs tuvāko piecu gadu laikā. Šai naudai jāpalīdz mums ne tikai atgūties no Covid-19 pandēmijas, bet arī kļūt ekonomiski spēcīgākiem. Kā norādījis Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas izpildvietnieks jautājumos par ekonomiku cilvēku labā Valdis Dombrovskis – plānam jāietver ambiciozs reformu un investīciju piedāvājums.
Kad nu plānu apstiprinājusi Eiropas Komisija, kā jau Latvijā tas notiek, to sāk vērtēt un izteikt šaubas. 16 ekspertu grupa, kurā bija ekonomisti, finanšu speciālisti un uzņēmēji, secinājusi, ka pētniecībai un cilvēkkapitālam plānā atvēlēts pārāk maz, jo tās ir jomas, kas nodrošina noturīgāku iespaidu uz tautsaimniecības attīstību nekā jaunu objektu būvniecība. Plāns paredz atbalstu sešās jomās: klimata mērķu sasniegšanā, digitālajā transformācijā, nevienlīdzības mazināšanā, ekonomikas transformācijā un produktivitātes reformās, veselības nozarē un likuma varas stiprināšanā.
Būtiskākais, par ko runā eksperti: kas svarīgāks – cilvēks vai infrastruktūra. Fiskālās disciplīnas padomes biedrs Jānis Platais izteicies gana skarbi: “Es domāju, ka tā mums tāda tradicionāla ievirze, ka mēs vairāk liekam betonā, nevis cilvēkā. Lai gan betons, tā ir pirmā lieta, kuras, cilvēkiem pirmajā acu uzmetienā šķiet, pietrūkst visvairāk.” “Providus” vadošā pētniece Iveta Kažoka atzinusi: “Tas vien, ja mums būs vairāk labas kvalitātes ceļu vai vairāk tiks saceltas dažādas mājas, kurās strādās valsts iestādes, vai tiks izveidotas jaunas skolas vai dažāda veida digitālie risinājumi, jau pats par sevi nenozīmē, ka cilvēki vēlēsies tos lietot, ja viņiem tajā brīdī nebūs darba, vai viņiem nebūs vispār vēlmes dzīvot Latvijā.” Arī Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes dekāns Gundars Bērziņš apšaubījis, ka jauns ceļš uz kādu novada centru radīs būtisku ekonomikas izrāvienu.
Te nu ir mūžīgais jautājums par cilvēku un infrastruktūru. Arī pirms gadiem, kad toreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers skatīja šīspuses ceļus un tikās ar pašvaldību vadītājiem, kāds uzņēmējs skaidri pateica: “Gribu šajā pagastā atvērt ražotni. Te viss ir – darbaspēks, izejvielas. Tikai uzbūvējiet labu ceļu!” Ministra atbilde bija vienkārša: “Uzbūvējiet ražotni, tad domāsim par ceļu.” Lieki bilst, ka tajā pagastā nav ražotnes, uz to ved bedrains, putekļains ceļš, bet iedzīvotāji brauc uz darbu citur vai arī pārcēlušies pavisam.
Ne mazums pārmetumu saņēmušas pašvaldības, ka pagastā, kur gadā piedzimst vien daži bērni, ierīko bērnu rotaļu laukumus. Vai tad tiem dažiem vajag? Protams, vajag. Ja rēķina ieguldīto uz vienu bērnu, summa iznāk liela. Bet vai nauda iztērēta nelietderīgi? Ne vienmēr, domājot ilgtermiņā, ik darāmo drīkst vērtēt eiro un centos.
Plānā ir 85 pasākumi, tostarp 24 reformas un 61 investīciju iespēja. Taču svarīgākais atveseļošanas un noturības plānā ir risināt kopīgas Eiropas problēmas, īstenojot zaļo un digitālo pārkārtošanos, stiprināt ekonomisko un sociālo noturību un vienotā tirgus kohēziju. Tostarp pasākumiem klimata mērķu sasniegšanai (ilgtspējīgs transports, energoefektivitāte, atjaunojamie energoresursi un elektrotīklu dekarbonizācija, pielāgošanās klimata pārmaiņām) paredzēti 676,2 miljoni eiro, digitālajai transformācijai (publiskā un privātā sektora digitalizācija, e-pārvaldes pakalpojumi, datu pārvaldība, digitālās prasmes, 5G un pēdējā kilometra savienojamība) paredzēti 365,3 miljoni eiro, bet nevienlīdzības mazināšanai (ceļu atjaunošana, skolu infrastruktūra, mājokļi par pieņemamu cenu, rūpniecības parki, sociālie pakalpojumi, ilgtermiņa aprūpe, prasmju pilnveide) plānoti 370 miljoni eiro. Tā, piemēram, piecos gados 95 miljoni eiro atvēlēti digitālo prasmju pilnveidošanai, lai līdz 2026. gadam 54 % iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem šajā jomā būtu ieguvuši vismaz pamata prasmes.
Ir taču tikai pašsaprotami, ka ikvienas reformas kādu paceļ uz nākamā pakāpiena ceļā uz attīstību, kādu atstāj turpat, bet vēl kāds tiek nospiests zemāk. Lai cik daudz naudas būtu, visam un visiem nekad nepietiks. Eiropas 1.82 miljardus, ko saņems Latvija, kāds jau nosaucis par Covid – 19 atveseļošanās poti. Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena sacījusi: “Lai Latvijā noritētu zaļā un digitālā pārkārtošanās, ir vajadzīgas investīcijas un reformas. Latvijas plānā ietvertajiem pasākumiem piemīt milzu potenciāls pārveidot valsti un pavērt ceļu zaļai un digitālai nākotnei tās iedzīvotājiem. Man ir lepnums par to, ka “NextGenerationEU” spēs nodrošināt labāku dzīvi Latvijas iedzīvotājiem.”
Vēl kas var būt svarīgi – naudu Eiropas Komisija (EK) iegūst, visu dalībvalstu vārdā aizņemoties starptautiskajos tirgos un izlaižot parāda vērtspapīrus. Pirms neilga laika EK izlaida pirmās obligācijas – tās bija 10 gadīgas obligācijas par 20 miljardiem eiro. Tirgū interese bija septiņas reizes lielāka nekā piedāvājums, un Eiropa šo naudu varēja aizņemties ļoti lēti. Nākamo piecu gadu laikā EK plāno aizņemties ap 800 miljardiem eiro, no kuriem puse tiks dalībvalstīm dotāciju veidā. Tie, kam tas būs nepieciešams, varēs arī pieteikties lētiem aizdevumiem. Naudas atdošanai, kā vēsta EK, visticamāk, tiks izmantotas trīs jaunas nodevas – divas saistītas ar CO2 un viena ar digitālo nodokli. Tas nākamajās trīs desmitgadēs varētu piesaistīt pietiekami daudz līdzekļu, lai parādu atdotu.
Komentāri