Novembra sākumā “Aizliegtais paņēmiens” savirmoja sabiedrību ar slepeni uzņemtiem sižetiem Rīgas bērnudārzos. Raidījuma izceltā problēma- kas notiek bērnudārzos – , kā rāda sabiedrības rekcija, ir aktuāla ne tikai Rīgā. Mūsu interese par to, saprotams, ir liela, jo saistīta ar dārgāko un svarīgāko katra pieauguša un atbildīga cilvēka dzīvē – bērniem. Sižeti, kā jau “Aizliegtajam paņēmienam”, protams, nav glaimojoši bērnudārziem, to darbiniekiem un pārvaldītājiem, nofilmētie kadri vienai otrai mammai likuši pat raudāt.
Tā jau ir, viedoklis un attieksme pret notiekošo bērnudārzos lielā mērā atkarīgs no tā, kāda ir pašu pieredze saskarsmē ar mūsu bijušo vai tagad mūsu bērnu, mazbērnu pirmsskolas izglītības iestādi. Un pozitīvi, ka cilvēki neklusē, dalās pieredzē, viedokļos, kas nebūt nav viennozīmīgi. Arī man, domājot par šo jautājumu, jāizdara pretrunīgi secinājumi: no vienas puses, saprotams, bērnudārzā nedrīkst notikt vardarbība- ne emocionāla, ne fiziska-, un vecākiem, aizvedot savu atvasi uz bērnudārzu, vajadzētu būt drošiem, ka bērnam tur netiks darīts pāri; no otras – kādēļ tas tomēr notiek, turklāt ne jau tikai izņēmuma gadījumos un nebūt vienīgi ļauno audzinātāju vai neprofesionālo vadītāju dēļ. Man patiesi žēl gan to bērnu, pret kuriem izturas ļauni, gan to sieviešu, kuras kļuvušas par situācijas ķīlniecēm. Esmu pārliecināta, ka uz bērnudārzu strādāt iet labestīgas, radošas, pozitīvu ieceru vadītas audzinātājas (ar retiem izņēmumiem), kuru sapņi un emocijas diemžēl sabrūk bieži vien ne jau viņu pašu dēļ.
Ļoti gribētos cerēt, ka šoreiz pēc raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” un sabiedrības ieinteresēšanās pirmsskolas izglītības iestādēs notiks pārmaiņas, turklāt fundamentālas, kas izriet no raidījumā minētā, kāpēc notiek tā, kā notiek, nosaucot četrus galvenos iemeslus : darbinieku atalgojums; bērnu skaits grupiņā uz vienu audzinātāju; izglītības prasības bērnudārza personālam; atbalsta trūkums konfliktsituācijās. Jā, sadzirdu šaubīgus izteikumus, vai, uzlabojot šīs lietas, problēmas pilnībā tiks izskaustas. Droši vien ne pilnībā, izņēmumi vienmēr būs, bet par vardarbību bērnudārzos kā valstisku sāpi runāt noteikti nevajadzēs.
Gribu uzteikt raidījuma veidotājus par to, ka nenorādīja uz vienu vainīgo, bet mēģināja atrast patiesos cēloņus patiešām aktuālai problēmai, pat norādot uz izeju no tās – Dānijas piemēru. Pēc līdzīga raidījuma Dānijas televīzijā, kur atklājušās tās pašas problēmas, kādas ir mums, Dānijas valdība veikusi kardinālas pārmaiņas bērnudārzu sistēmā, atrisinot visus sāpīgos jautājumus un tādējādi parādot, ka bērni valstij patiešām, ne tikai vārdos, ir pats svarīgākais.
Komentāri