Apzīmējums “pagrīdnieks” vairāk saistās ar revolucionāriem, kuri nelegāli veica dažādus uzdevumus, un bijasvarīgi, lai viņi netiktu atklāti.
Varētu domāt – kādi gan pagrīdnieki ir tagad, bet šis apzīmējums uzpeldēja sarunās, pārspriežot šonedēļ izskanējušo ziņu, ka Latvijā vairāk nekā 42 tūkstoši vecāku nepilda savu pienākumu pret bērnu un nemaksā viņam uzturlīdzekļus.
Informācija vēsta, ka Latvijā vidēji katrs septītais bērns vecumā līdz 18 gadiem nesaņem uzturlīdzekļus no sava vecāka, un šo pienākumu pilda valsts. Katru gadu palielinās kopējā summa, ko valsts izmaksā bērniem, kuriem uzturlīdzekļus nemaksā kāds no vecākiem. Pērn šī summa pārsniedza 56 miljonus eiro, un kopējais uzturlīdzekļu nemaksātāju parāds valstij šī gada 1. jūlijā jau sasniedza 429 miljonus eiro.
Katru gadu arvien lielākam skaitam bērnu uzturlīdzekļus izmaksā Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija – patlaban tie ir gandrīz 47 000 bērnu. Tas mūsu mazajai valstij, manuprāt, ir ļoti daudz. Arī 42 tūkstoši nemaksātāju ir pārāk daudz.
Te, lūk, arī stāsts par pagrīdniekiem, ar kuriem var salīdzināt uzturlīdzekļu nemaksātājus. Ja viņi apzināti izvairās no pienākuma pildīšanas, viņi nekur nedrīkst “izgaismoties”, jo tūlīt būs klāt parādu piedzinēji.
Normatīvajos aktos noteikti daudzi uzturlīdzekļu parādnieku tiesību ierobežojumi: kriminālatbildības piemērošana; transportlīdzekļu un kuģošanas līdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums; šaujamieroču atļaujas darbības apturēšana; parādnieku publicēšana www.latvija.lv; informācijas nodošana par parādu kredītinforācijas birojam un citi.
Parāda piedziņa tiek nodota piespiedu izpildei, zvērināts tiesu izpildītājs parāda atgūšanas procesā var vērst piedziņu uz darba algu, pensiju, naudas līdzekļiem kredītiestādēs, kustamo mantu, nekustamo īpašumu. No nemaksātāju puses raugoties, skarbi, nav taču iespējams normāli dzīvot. Un nevar sevi mierināt ar domu, ka pagaidīs 18 gadus, līdz bērns izaug, nekā – uzturlīdzekļu parādam nav noilguma. Parāda piespiedu izpildi veic zvērināts tiesu izpildītājs, parāds tiek nodots arī piespiedu izpildei ārvalstīs, tiesa gan, ne visās.
Ierobežojumi arī tiek izmantoti. Tā pērn lēmums aizliegt izmatot transportlīdzekļu vadīšanas tiesības pieņemts 2073 gadījumos.
Minētie ierobežojumi liek aizdomāties, kā šie cilvēki dzīvo, ja viņiem nav nekādu ienākumu, īpašumu? Maz ticams, ka visi desmitiem tūkstoši parādnieku dzīvo mežā, skuju būdās, pārtiekot no sēnēm un ogām. Kā zināms, “latvietis praktiskais” atradīs risinājumu. Droši vien dzīvos īpašumā, kas reģistrēts uz cita vārda, varbūt uz tās personas, ar ko dzīvo kopā. Arī automašīna pieder citai personai, bet parādu nemaksātājs brauc bez tiesībām. Droši vien arī darbā viss sakārtots tā, lai tiesu izpildītājiem rokas būtu par īsām.
To visu jau kaut kā var izdarīt, bet te, šķiet, vispirms jārunā par atbildību. Par visu šajā slēpšanas ķēdē iesaistīto atbildību. Par tiem, pie kuriem šie nemaksātāji dzīvo, par tiem, kas palīdz slēpt pēdas, palīdz noslēpt ienākumus. Tiešām viņi/viņas ir tik pārliecināti, ka tas nevar atkārtoties atkal, un tad pašiem nāksies būt to sarakstā, kas prasīs, lai valsts palīdz, un runās par valsts atbildību?
Atbildība arī no darba devēju puses, jo patiesībā taču arī uzņēmēju nomaksātie nodokļi tiek tērēti uzturlīdzekļu maksāšanai tā vietā, lai tos ieguldītu valsts attīstībā. Taču uzņēmēji gatavi piekrist darba ņēmēja prasībām, maksāt oficiāli tikai minimālo algu, pārējo dot aploksnē. Ikviens uzņēmējs taču var noskaidrot, vai konkrētā darbinieka vietā valsts maksā uzturlīdzekļus.
Un galvenais jautājums – vai tiešām šie 42 tūkstoši vecāku tik ļoti nemīl savus bērnus, ka meklē visas iespējas izvairīties no uzturlīdzekļu maksāšanas? Var pieļaut, ka kādam tiešām neizdodas kārtot saistības, bet domāju, ka tā ir tikai neliela daļa.
Dzirdēti gadījumi, ka laikā, kamēr bērns aug, tēvs vai māte neliekas ne zinis par viņu, bet, kad bērns pieaug, nostājas uz kājām, izveido veiksmīgu biznesu, kļūst turīgs, pēkšņi vecāks atceras, ka tas ir viņa bērns, un prasa, lai tagad tas uztur savu vecāku. Droši vien apelējot pie atbildības, par kuru pats ļoti veiksmīgi piemir-sa.
Pēc ziņas izskanēšanas arī sociālajos tīklos bija lasāmi daudzi komentāri. Kāds aicināja aizdomāties, ka uzturlīdzekļu nemaksāšana nav tikai pusmiljards eiro, ko mēs, citi, ieguldām. Tie arī ir bērni, kam ir nabadzības risks un mazākas iespējas. Zaudējumi ir daudz lielāki tagad un nākotnē.
Asociācija “Ģimene” norāda, ka tās ir sekas tam, ka valsts nerūpējas, lai bērniem un jauniešiem mācītu tikumu, atbildību, bet gaida, lai pēc tam šie “vecāki” pašaizliedzīgi rūpētos par saviem bērniem: “Tā tas nedarbojas! Ko sēsi, to pļausi.”
Portālā lvportals.lv publicēts arī parādnieka profils. Informācija vēsta, ka 90 procenti parādnieku ir vīrieši. 63 procenti parādnieku ir vecumā līdz 45 gadiem. Vecākais parādnieks dzimis 1948.gadā, jaunākais – 2003.gadā. Lielākā parāda summa ir gandrīz 107 tūkstoši eiro.
Komentāri