Katram laikam, katrai paaudzei pasaules kārtība uzliek savas grūtības, kas pārbauda cilvēku stiprumu. Tie, kuri dzīvo šodien, aktīvajai pagājušā gadsimta beigās dzimušajai paaudzei, kura vien caur vecākiem izjuta pretvaru emocijas un pārmaiņas, cerības, sapņu piepildījumu un arī vilšanos, neiedomājams pārbaudījums ir šis ierobežojumu laiks. Ikdiena ir mainījusies, pašaprotamais nojucis. Kā jau cilvēka dabā – jāmeklē vainīgais, kurš to izdarījis, kurš uzdrošinājies. Atbilde iznāk tāda dīvaina – kroņvīruss. Bet ir taču skaidrs, ka nekas nevar un nedrīkst būt varenāks par cilvēku. Tātad arī vainīgais, kurš mēģina vainu novelt uz vīrusu, jāmeklē cilvēku vidū. Un tas nav ne Jānis, kurš, slims staigā apkārt, ne Anna, kura visu zina labāk un aicina būt brīviem un dzīvot, kā ierasts. Tā ir valsts vara. Un tādas domas piekliedz sociālos tīklus ne jau tikai Latvijā.
Mums tiek nozagti Ziemassvētki, bērni grib dziedāt un dejot, es gribu pasaulei rādīt savu seju, apmeklēt restorānus, pirkt veikalā, ko man tobrīd vajag… – tādi un līdzīgi uzsaukumi izskan aizvien biežāk. Kad gribi iebilst, uzreiz jautājums: “Vai tev kāds pazīstams nomiris?” Jā, ir. Seko tāds kā apmulsums un tad, rokas mētājot, tiek skaidrots, ka tā nevar būt, ka tie maldi.
Jau senatnē vecāki bērniem brīdināja neiet purvā, kad tur redzamas maldugunis. Tik vilinošas. Nudien, tur taču nauda žāvējas. Kā neticēt? Visdrošākais – iet un apskatīties. Un iekrist akacī. Šodienas maldugunis ir informācija. Gudros vārdos un terminos izteikta, skaidrota. Un, ja zinām, ka visas varas sliktas un kādam taču jāuzticas, tad visdrošākais avots ir tas, kurš saka pretējo. Zinām taču, ka nav vienas patiesības. Cik cilvēku, tik viedokļu. Kādas zināšanu drumslas tie saslaucījuši, domājams, nesaprot paši runātāji.
Par pasaulē palaistu vārdu atbildīgs tas, kurš to darījis. Un te svarīgi, vai to saka vienkārši kaimiņš kaimiņam, draugs draugam, vai savu viedokli pauž amatpersona. Vienalga – kādas biedrības, kluba, partijas, arī pazīstama uzņēmuma vadītājs, cienījams mākslinieks, pazīstams kultūras darbinieks – viņš nerunā kā pagalmā satiktais kaimiņš, ar kuru pārmij pieklājības frāzes par to, vai Ziemassvētkos būs sniegs. Viņa teiktajam ir cits svars. Un vispirms jau – tas vairs nav tikai viņa viedoklis, bet arī biedrības, partijas, kluba utt. Tātad vairāku cilvēku. Ka teiktais patiesība, atbildība jāuzņemas arī visiem biedriem. Nu ja – katram ir vārda brīvība. Tad nerunā kā amatpersona, nepiesauc organizāciju, kuru pārstāvi. Tikai tad tevī retais ieklausīsies.
Purvā aizvien vairāk malduguņu. Katra liesmiņa saprātīgajiem vēsta par akaci, tiem, kam galvā gudrību putra – jāiet pēc zelta, kas purvā žāvējas. Lai jau iet, tikai lai ar saukļiem par taisnību, neatkarību, brīvību, demokrātiju nevelk līdzi tos, kuriem svarīgākais ne jau patiesība, bet vienmēr un visur būt pret. Protestējot pret ierobežojumiem, tie kļūs vēl stingrāki. Ar saukļiem un viedokļu dažādību dzīvības neizglābt.
Komentāri