Ar kādu reakciju un sekām nākas sastapties, ja izlem publiski paust viedokli tik jūtīgā jautājumā kā epidemioloģiskās drošības pasākumi?
Lasot publikācijas un vērojot viedokļu apmaiņas tīmekļvietnēs, rodas iespaids – ja gribi dzīvot mierīgi, par vakcinācijas tēmu savu nostāju labāk slēp un klusībā dari to, ko uzskati par pareizu. Ja tiešām grūti atturēties no komunikācijas par šo dzīves daļu, tad garīgā līdzsvara vārdā labāk kaut izliecies par veselīgu skeptiķi, ja ne nu pavisam antivakseri. Ļaunākais, kas tādā gadījumā varētu notikt – kāds pavisam nokaitināts ilggadējs draugs vai radinieks nolems uz laiku pārtraukt kontaktus vai sarunāties ar tevi, kas informācijas pārslogotajā laikmetā varbūt pat nav tas bēdīgākais iznākums.
Te nu jokus pie malas – runa ir par abpus griezīgo izšķiršanos starp apjaustu pienākumu arī aizstāvēt savu nostāju un apzināto risku tādējādi pamest sevi zem komentāru ratu riteņiem.
Pēdējos mēnešos, ja ne pat ilgāk, kā politiķi, tā pārējie Latvijas iedzīvotāji jau paraduši vakcinācijas nepieciešamības kontekstā lietot vārdus “sabiedrības šķelšanās”. Tāda nudien ir izteikti vērojama – vai nu tā bija par masku lietošanu, par citiem epidemioloģiskās drošības vārdā pieņemtiem lēmumiem, vai tagad par obligātās vakcinācijas noteikšanu konkrētās darbības jomās. Tomēr – kā aktīvai tīmekļa lietotājai un vienlaikus arī dzīvas komunikācijas mīļotājai – tā vien gribas piekrist mikroblogošanas medijā “Twitter” izlasītai virtuālā asprāša, rīdzinieka Jāņa Liksta atziņai jūlija vidū: “Tā šķelšanās sabiedrībā tāpat būtu notikusi arī bez vakcinācijas. Vienkārši mēs nekad tā nopietni neesam padiskutējuši par āderēm.” Latviešus tā īsti vienotus spēju iedomāties tikai dziesmu svētkos, bet, līdzko kādu no tēmām sākam rakt dziļāk – mēs katrs pa divi un trīs esam gatavi veidot savu karaspēku, pat ja tas noder tikai uzbrukumam virtuves sarunās.
Atgriežoties pie vakcinācijas tēmas, nupat kāda mūspuses iedzīvotāja izbaudījusi uz savas virtuālās ādas, kā tas ir – nevis tikai klusi izdarīt to, ko uzskata par pareizu, bet atļauties skaļi to apliecināt un ar savu piemēru mēģināt arī iedvesmot vēl kādu. Vecpiebalgas pusē dzīvojošā Madara Bauere tieši pirms nedēļas savā Facebook kontā ievietojusi foto pēc nupat saņemtās vakcīnas otrās devas. Šo liecību vecpiebaldzēniete papildinājusi ar pandēmijas laikā personīgajā emociju vācelītē iekrātajiem pārdzīvojumiem – kovida ienākšanu ģimenē, tobrīd izjustajām bailēm, joprojām pastāvošajām bažām par mīļo cilvēku veselību, arīdzan skumjām par ilgstoši liegtajām sadzīviskajām un kultūras iespējām, to visu caurvijot ar veselīgu paškritiku. Jaunās sievietes iepriekšējās publikācijās nepieredzēti garā apcerējuma galvenais vēstījums ir nepārprotams – lūdzu, vakcinējaties! -, lai gan ne uzmācīgs vai piespiedu formāts.
Sešās dienās vecpiebaldzēnietes atklāsme izpelnījusies mūspuses ļaužu publiskajām aktivitātēm un izteikumiem reti fiksētu komentāru apjomu – 680 repliku, jautājumu un atbilžu. Izlasīt to visu cilvēcīgi nav iespējams, bet ir gan naidīgas, gan provokatīvas replikas, kā, piemēram, jautājums “Cik samaksāja [par šādu publikāciju]?”, gan arī autori un publikāciju atbalstoši pretsitieni. Jāteic gan, ka emociju zīmītes, ko saņēmusi jaunā sieviete par rakstīto, vairāk liecina par pozitīvu attieksmi. No gandrīz divu tūkstošu Facebook lietotāju emocionālu reakciju, proti, emociju zīmītēm lielākā daļa ir simpātiju, atbalsta vai pat mīlestības apliecinājumi, vien nedaudz vairāk kā 30 lietotāji publikāciju atzinuši par smieklīgu, bet vēl kāds ducis likuši dusmu zīmi.
Ar visai atklātās publikācijas autori, jauno māmiņu Madaru šajās dienās “Druvai” neizdevās sazināties, lai pajautātu, vai viņa ne mirkli nav nožēlojusi šādu uguns izsaukšanu uz sevi. Gribētos vismaz vēlēt, lai viņas galvenā kaislība – šūšanas darbi – arī reiz sasniegtu tikpat plašu uzmanību kā izvēle skaļi apliecināt atbalstu vakcinācijas nepieciešamībai.
Savukārt interneta medijos un saziņas vietnēs publicētajiem vakcinācijas noliedzēju viedokļiem ir mazāk izvērstu komentāru, domas papildināšanas. Pārsvarā aicinājums sacelties, protestēt, varbūt pat vardarbīgi izrēķināties. Piemēram, publiskajā domubiedru grupā “PRET PIESPIEDU VAKCINĀCIJU” uzkrītoša tendence vakcinācijas noliedzēju komunikācijā ir lietot lielos burtus (lai lasītājam būtu kliegšanas sajūta) un neuztraukties par rupjām pareizrakstības kļūdām. Vispārējas panikas un kara stāvokļa uzturēšana. Tiesa, arī vakcinācijas atbalstītājiem, apstrīdot pretiniekus, paslīd kāja uz rupjībām un aizvainojumiem, kas inteliģentā komunikācijā nav pieļaujams. Tomēr kopumā vakcīnu pretiniekus kritizē daudz retāk. Vai tas ir citādi domājošo slinkums, bezspēcība vai veselais saprāts? Kas to lai zina, bet secinājums viens – publiski izsakoties pret vakcināciju, samazgas pār galvu līs krietni mazāk.
Komentāri