Par nepieciešamību kritiski vērtēt ziņu avotus, iedziļinoties dažādos viedokļos, pēdējos gados intensīvi tiek runāts tā sauktās medijpratības kontekstā. Taču man šoreiz gribas dalīties kādā personīgā atklāsmē par dažādības ilgstošu un pat lāgā uzreiz neatpazītu līdzāspastāvēšanu gaidāmo svētku gaisotnē.
Manā ģimenē, radu un draugu lokā tik iemīļots un gaidīts vienmēr ir bijis tieši Ziemassvētku gaidīšanas laiks, bet starp viņiem kopš manām bērnības gaitām tikpat kā nebija neviena aktīva kristieša, tamdēļ tas nebūtu saistāms ar ticību. Lielākoties savas dzimtas saziņā atminos humora pilnu, bet pragmatisku sarunas stilu, ne – diskusijas par vērtībām, globāliem procesiem vai kopā būšanu kā dāvanu. Līdz ar to šo gaidīšanas kultu un neapzināto garīgo piepildījumu, ko tas tomēr ik gadu mums nesa, nesaistu ar mūsu mājsaimniecības vai pat dzimtas mērogā pastāvošajām tradīcijām. Svētku noskaņojums ar skaņām, garšām un pat garāmskrienošām reklāmām ir kā tāds miglas vāls, kas tevi apņem tur, kur nu tajā mirklī esi. Šoreiz atturēšos no neizsmeļamās tēmas par to, cik liels spēks ir šī noskaņojuma iedegšanā katram pašam. Mēs jau zinām, ka to var, bet krietni retāk vai nekad neaizdomājamies, ka kāds nemaz nejūt vajadzību pēc Adventes noskaņojuma, pēc gaidīšanas kulta.
Varētu nodomāt, ka tik uzkrītošu tradīciju atšķirība jāpamana uzreiz. Tomēr nē. Jau gadiem dalot savu dzīvi – telpu, priekus un rūpes – ar citas kultūras pārstāvi un jau ikdienā par pašsaprotamām pieņemot neskaitāmās uztveres nianšu atšķirības starp mums, tomēr Ziemassvētku gaidīšana kā šo atšķirību temats bija paslīdējusi garām. Lai gan nekad neesmu bijusi no tiem, kam gribētos pāragri, jau tūliņ pēc valsts svētkiem, izkarināt lampiņu virtenes, tomēr bez ārišķīgajiem elementiem kā dekorācijām, aromātiem un visvairāk skaņām un dziesmām iztikt nevaru. Tam visam kaut nedaudz jābūt, lai iestātos pilnība un bērns varētu uz mirkli manī atgriezties. To, ka otram šie noskaņas nieki neizraisa tik milzīgu sajūsmu, norakstīju uz gaumes atšķirībām vai konkrēto situāciju. Taču tikai pavisam nesen izdevās vārdiski atšifrēt šo mīklu. Ja esi uzaudzis valstī, kur ne tikai dominējoša ir pareizticība un arī tās ietvaros Ziemassvētki netiek “gaidīti” mūsu pierastajā izpratnē, tad decembris nudien vairāk saistās vien ar pusgada ieskaišu un eksāmenu nokārtošanu, ne kanēļa smaržu un dziesmām. Ja visā pilsētvidē reklāmas stabi vien vēsta par atsevišķiem Jaunā gada pasākumiem, tad uz skolu vai darbu skrienošajam mūsu gaidītie Ziemassvētki ir vien iekšējs pārdzīvojums, ne ārēji baudāms prieks.
Ne tikai līdzīgie paradumi spēj vienot. Kā bērnu attapības uzdevumos – atrodi sevī un sev tuvajā cilvēkā piecas atšķirības, un jūs jau esat soli tuvāk viens otram.
Komentāri