Latvijas sabiedrībā tāpat kā partijās valda pretrunas, ļoti atšķirīgi uzskati un intereses. To labi raksturo Fridriha Eberta fonda (Vācija) starptautiskais pētījums. Jāpiebilst, ka šis fonds ir vecākais Vācijā, tā pamatidejas ir brīvība, taisnīgums un solidaritāte.
Pētījuma laikā Latvijas jauniešiem uzdeva jautājumu: “Kurā Latvijas vēstures periodā mūsu valstij ir klājies vislabāk?” “Uz jautājumu, kuros laikos 20. un 21.gadsimtā Latvijai klājies vislabāk, gandrīz puse no 1200 aptaujātajiem jauniešiem jeb 49% Latvijā uzrunāto respondentu atbildējuši, ka tas ir laiks pēc neatkarības atgūšanas, un tas ir pašlaik. Jauniešiem, kuriem dzimtā valoda ir krievu, absolūti pirmajā vietā ir padomju laiks. 39% krievvalodīgo jauniešu ir atbildējuši, ka tas ir labākais laiks Latvijas vēsturē, turpretī latviešu respondentu gadījumā tie ir 10%, tātad – četrreiz mazāk,” skaidro Latvijas Universitātes vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns. Atbildes liecina ne tikai par Latvijas etnisko sastāvu, izglītības – piemēram, vēstures zināšanu – līmeni, bet arī par to vidi, kādā veidojušies viņu uzskati.
Tādēļ, piemēram, pagājušās nedēļas ilgi un rūpīgi organizētais pasākums Rīgā, krastmalā, nepārsteidz, un, manuprāt, mierināt sevi ar to, ka tas izgāzās, tomēr nevajadzētu. Kā zināms, Rīgā notika partijas “Latvija pirmajā vietā” dibinātāja un līdera Aināra Šlesera reklamētais protests pret “valdošo kliķi” un “Kariņa un Levita režīmu”. 11. novembra krastmalā sapulcējās mazliet vairāk par aptuveni 1000 cilvēkiem. Interesanti, ka šajā pasākumā nemanīja Saeimas deputātu Aldi Gobzemu, iespējams, tādēļ, ka abi “tautas vadoņi” savā starpā sākuši apmainīties ar ne visai glaimojošām replikām. Vēl vairāk – pēc Šlesera pasākuma Aldis Gobzems sociālajos tīklos pavēstīja, ka “problēma ir fleitēt par buldozeriem un traktoriem, tad nobīties un noalgot ģitāristu. (..) Ja ir bail taisīt revolūciju, tad nav, ko fleitēt par traktoriem un buldozeriem”.
Saeimas bijusī deputāte Linda Liepiņa jau pirms pasākuma izplatīja ultimātu Latvijas prezidentam Egilam Levitam, kurā aicināja atlaist valdību, atkāpties pašam, lai valsti varētu vadīt tautas aizstāvji. Ultimāts tika nolasīts arī sestdien. Jāteic, ka ultimāta teksts vairāk gan atgādināja kādu melnā humora sacerējumu.
Saukļu un aicinājumu rezultāts gan bija pieticīgs – zemnieki ar smago lauksaimniecības tehniku uz Rīgu neatbrauca, Latvijas novadi nebija pārstāvēti kuplā pulkā. Kā krievu valodā vēstīja kāda runātāja, no Liepājas uz Rīgu bija atbraukuši 12 cilvēki. Protams, tika dziedātas dziesmas, kādu vārdu bilda gan bijušais politiķis Vilis Krištopans, gan Linda Liepiņa, kura nolasīja ultimātu, un pats partijas līderis. Ap Šleseru grozījās un uzrunas teica arī brīnumūdens uzņēmuma “Memory water” dibinātājs un lapas “Mainampasauli.news” veidotājs Jānis Pļaviņš, bijusī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārsta palīdze Marina Kornatovska un uzņēmējs Valentīns Jeremejevs, kurus Valsts policija jau agrāk bija aizturējusi saistībā ar viltus ziņu izplatīšanu par “Covid-19”, un vēl kāds pusducis aktīvistu. Šlesers arī paziņoja: ja Valsts prezidents nepildīs ultimāta prasības, tad…pēc divām nedēļām, 2. oktobrī, tiks rīkota nākamā protesta akcija. Vēl var piebilst, ka to, cik daudz cilvēku piedalījās protestā, labi var redzēt Valsts policijas drona uzņemtajos fotoattēlos.
Varētu paraustīt plecus un nelikties ne zinis, jo demokrātiskā valstī cilvēkiem ir tiesības paust savu viedokli. Tomēr neesmu pārliecināta, vai absurdais Lindas Liepiņas ultimāts ir tik nevainīga atšķirīga viedokļa izpausme. Manuprāt, tas vairāk atgādina aicinājumu uz valsts apvērsumu – protams, neievērojot nekādus Satversmē noteiktos pamatprincipus. Turklāt situācija Latvijā un arī reģionā ir saspringta, par to esmu rakstījusi ne reizi vien, un pie vainas nav tikai “Covid-19”. Tiesa gan, pandēmija ir saasinājusi daudzus jautājumus, kas līdz šim nav atrisināti vai arī risinājumi bijuši kļūdaini. Un, manuprāt, tas, ka protesti pret esošo varu un “Covid-19” risinājumiem notiek ne tikai Latvijā, nav mierinājums. Latvija joprojām pēc vakcinēto skaita ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā. “Vadoņu” spēlītes aizvien vairāk atgādina cīņu par varu, kur varas kārotājiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar cilvēkiem, jo galvenais ir iegūt atbalstu un tikt Saeimā nākamā gada vēlēšanās.
Nedēļā, kad “vadoņi” aicināja uz “tautas protestu”, 70 gadu jubileja tika atzīmēta komponistam Mārtiņam Braunam, un Latvijas Televīzijā katru vakaru bija neliels ieskats viņa dzīves ceļā un mūzikā. Piektdienas vakarā skatītāji varēja noklausīties viņa koncerta ierakstu TV studijā, kurā skanēja dziesmas gan no teātra izrādēm , kinofilmām, gan savulaik grupai “Sīpoli” rakstītās. Jāatgādina, ka Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem “Saule, Pērkons, Daugava” savulaik pārskanēja visu Eiropu, jo katalāņi to izvēlējās kā savu neatkarības himnu.
Piektdienas vakara koncertā skanēja arī viņa dziesma ar Jāņa Petera vārdiem “Dvēselīte”, kas sarakstīta jau sen, bet kura liek domāt par mūsu pašu dvēselēm, cik tās tīras. Tāpēc te fragments no dziesmas vārdiem:
Kamēr tu šo spēli spēlē,
Kamēr tu šo dzīvi spēlē viens,
Tava kailā dvēselīte,
Dvēselīte purvus brien.
Un tu brien pa vēju pēdām,
Brien un savu dvēselīti sauc.
Melna zīme aust pār tevi,
Austrumvārna melni krauc.
Vai politiķi to sadzirdēja, vai saprata, ka stāsts ir arī par viņu dvēselēm? Baidos, ka “vadoņi” un viņu domubiedri par to nav pat iedomājušies. Vajadzētu viņiem atgādināt, ka viņi tirgo gan savu dvēseli, gan Latviju.
Komentāri