Vakar Saeima skatīja iedzīvotāju iniciatīvu par bargākiem sodiem tiem, kas cietsirdīgi izturas pret dzīvniekiem. Iniciatīvas autore Zane Zvirbule rosina noteikt sodu, ne mazāku par 1000 eiro, un par šādu pārkāpumu sodītai personai turpmāk aizliegt turēt dzīvniekus. Vairāk nekā desmit tūkstošus parakstu savākusī iniciatīva arī piedāvā izveidot reģistru, kurā ierakstītu personas, kas sodītas par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku un aizliegt šādām personām turpmāk dzīvniekus turēt, kā arī atsavināt visus četrkājainos un lidoņus, kas ir viņu īpašumā. Zane Zvirbule arī lūdz izvērtēt iespēju dzīvnieku labturības kontroli nodot sabiedriskajiem inspektoriem, proti, dzīvnieku aizsardzības organizācijām. Pašreiz to pilda Pārtikas veterinārais dienests.
Nenoliedzami, ne tikai pret cilvēku, ne pret vienu dzīvu radību nedrīkst izturēties cietsirdīgi, arī tad, ja to audzē cilvēka pārtikai (arī par šo nolūku var diskutēt, bet tas, protams, būtu cits stāsts). Piemēroti dzīves apstākļi, pārtika – tas ir minimums, kuru nodrošināt jāapņemas ikvienam, kurš izvēlas turēt jebkādu dzīvnieku. Jāteic, ka saimnieki to dara, tomēr reizumis izsprāgst kāds augonis – atkritumu konteinerā izmesti kaķēni, ieslodzīti vai mūžu ķēdē dzīvojuši, novārdzināti suņi. Izskan ziņas par badā turētiem liellopiem. Visbiežāk par mokās dzīvojošajiem četrkājaiņiem ziņo kaimiņmājas saimnieki, dažkārt garāmgājēji. Neesam bezjūtīgi, vienaldzīgi. Par to varam sevi uzslavēt. Tomēr jāpiebilst, ka reizēm mūsu priekšstati par dzīvnieku labturību ir pārāk cilvēciskoti. Gadu desmitos dzīvojot prom no dabas, esam aizmirsuši, ka tas, kas der un vajadzīgs cilvēkam, visbiežāk dzīvniekiem ir pat par sliktu.
Atceros, pirms gadiem divdesmit pieciem, kad Latvijā parādījās pirmās nepiesietās turēšanas lopu novietnes, kas mūsu izpratnē bija tikai tādas nojumes, ne viens vien zvanīja redakcijai un šausminājās, kā tiek turētas govis – aukstumā, knapi jumts virs galvas. Bet nu jau vispārzināms, ka liellopiem silts un mitrs gaiss, kāds nereti bija piemājas kūtiņās, nemaz nepatīk un var pat slikti ietekmēt to veselību. Atceros kādu jaunāku gadījumu, kad viena no apsūdzībām labturības neievērošana bija par sunim uz zemes, ne bļodiņā, noliktu ēdienu . Man gan no bērnības prātā teiciens, ka “suns neēd nevārtītu…” Vai tad neesam redzējuši, ka suņiem patīk gardumus paslēpt dobēs vai citā vietā, kur zemi vieglāk rakt?
Atmiņā ir arī žēlabas par savulaik Ruckas parkā turētajām aitām, kurām “lietus līstot virsū”.
Ko ar to gribu pateikt? Izpratne par dzīvnieka vajadzībām un attieksme pret tām bieži nav balstīta akadēmiskās un profesionālās zināšanās, vien sajūtās. Tas nav nekas slikts, vien jautājums – vai šādi cilvēki, kļūstot par sabiedriskajiem inspektoriem un uzņemoties dzīvnieku labturības kontroli, būs īstajā vietā? Bet, ja sabiedriskajiem inspektoriem būs obligātas zināšanas par dzīvnieku organisma uzbūvi, prasībām, ja būs jāizmanto zinātniskas vadlīnijas, ar ko gan viņi atšķirsies no Pārtikas dienesta speciālistiem?
Komentāri