Jau kopš mācību gada pirmajām dienām skolās arvien vairāk klašu nonāk karantīnā, turpinot mācības attālināti. Arī Cēsīs vīruss skāris vai katru skolu.
Pozitīvs izņēmums ir Cēsu Jaunā vidusskola, kurā līdz šim izdevies izvairīties no vīrusa ienākšanas. Direktors Ivo Rode saka: “Varam vairāk domāt par mācību procesu, nevis to, kā organizēt mācības, kad daļa skolēnu karantīnā, citi – nāk uz skolu. Šī mācību gada pirmās septiņas nedēļas esam strādājuši tā, kā skolai būtu jāstrādā.
Pagaidām esam pasargāti, un sākumā domāju, ka tā tāda veiksme, bet tur ir kas vairāk. Pirmkārt, pateicoties skolēnu vakcinācijai. Mūsu skolas audzēkņi, sasniedzot 12 gadu vecumu, sāk vakcinēties un vecākajās klasēs gandrīz visi ir ar sertifikātiem. No skolas administrācijas un pedagogiem uz to nav bijis nekāda mudinājuma, manuprāt, tas arī nebūtu skolas uzdevums.
Skolēni pavadīja mājās gandrīz visu pagājušo mācību gadu, un vecāki vairs nevēlas bērniem tādu izaicinājumu. Arī paši jaunieši to nevēlas, tāpēc labprāt vakcinējas. Man vislielākais prieks, ka 10.klasē, 11. un 12.klases mums vēl nav, jo tikai šogad sākām vidusskolas posmu, visi jaunieši ir vakcinēti un viņiem būs iespēja mācīties klātienē arī turpmāk. Viņi ir tie, kuri pagājušajā mācību gadā cieta visvairāk, jo bija devītie, izlaiduma klase, tāpēc dara visu, lai varētu mācīties normālā režīmā.
Problēmu pagaidām nav arī pirmajās klasēs, kuru skolēni vakcinēties vēl nevar. Acīmredzot vecāki ir vakcinējušies, viņu draugu, paziņu lokā arī tādi paši cilvēki, viņi dzīvo vakcinēto burbulī, vīruss tur neiekļūst.”
Direktors nenoliedz, ka zināms pluss arī tajā, ka Jaunajā skolā klases nav lielas, tātad mazāka iespēja “saķert” vīrusu. Viņaprāt, nozīme esot arī tam, cik klasē ir vakcinētu jauniešu. Ja viens vai divi, tas citiem nebūs liels stimuls, bet, ja jaunietis palicis klasē viens nevakcinēts, viņš saprot, ka, kļūstot par kontaktpersonu, nāksies sēdēt mājās, kamēr klases biedri turpinās mācīties klātienē.
“Arī ģimenei jāsaprot, ka viņu lēmuma nevakcinēties dēļ bērnam ir pietiekami augsts risks nonākt karantīnā un mācīties no mājām. Tāpēc varbūt svarīgāk padomāt par bērna izglītību, nevis turēties pie kaut kādiem aizspriedumiem. Var jau mācīties attālināti, bet tā var izdarīt daudz mazāk, pazūd socializēšanās, domu apmaiņa, diskusija, strīdēšanās par kādu viedokli, normāla prezentēšana. Protams, nebija slikti iemācīties darboties attālināti, dzīvē tas noderēs, jo skaidrs, ka attālinātu sanāksmju, tikšanās forma paliks turpmāk. Taču tam jābūt normas robežās, tas nevar ilgt mēnešiem,” norāda I. Rode.
Daudz aktuālāka par skolēnu vakcinēšanos šobrīd ir pedagogu vakcinēšanās, jo atbilstoši pieņemtajiem normatīvajiem aktiem tiem, kuri to nebūs izdarījuši, nāksies iet prom no darba. I. Rode stāsta, ka mācību iestādē par vakcināciju šaubījušies daži pirmsskolas skolotāji, bet, kad paziņots, ka nevarēs turpināt strādāt, viņi steidza vakcinēties: “Pamatskolas līmenī diemžēl būs jāšķiras no dažiem pedagogiem. Es to pārdzīvoju, bet nevēlos iet pret veselības sistēmu. Centāmies runāt, taču… Dažu bērnu vecāki ir ārsti, tiklīdz parādījās pirmās vakcīnas, sarīkojām attālinātu tikšanos ar viena audzēkņa tēti, ārstu, kas strādā gan Latvijā, Gaiļezerā, gan Zviedrijā. Viņš pastāstīja par vīrusu, par vakcīnām, par savu darba ikdienu, diendienā saskaroties ar neskaitāmiem “Covid-19” slimniekiem. Viņš sagrāva arī mītu, ka labāk izslimot, jo pastāstīja par kādu kolēģi ārstu, kurš vīrusa infekciju pārslimojis samērā viegli, bet sekas palikušas nopietnas. Pēc šīs sarunas daudzi pedagogi guva atbildes uz jautājumiem.
Publiskajā telpā izskan, ka pedagogi, kuri ir pret vakcināciju, ir gatavi pamest darbu skolās, bet ko tālāk? Arvien mazāk taču būs darba devēju, kuri pieņems darbā nevakcinētus cilvēkus. Jo uzņēmējam jārēķinās, ka šis darbinieks ik pa laikam uz noteiktām dienām būs spiests sēdēt karantīnā un nevarēs pilnvērtīgi strādāt.”
Runājot par to, kā izdevies izvairīties no vīrusa ienākšanas skolā, direktors vēl uzsver to, ka nevienu brīdi neesot atkāpušies no noteiktajiem epidemioloģiskās drošības principiem, pat ievērojot vairāk, nekā nepieciešams: “Protams, ik pa brīdim kāds neapmierināti paburkšķ, bet tad norādu, ka mums līdz šim nav bijis neviena “Covid-19” gadījuma. Paskatāmies, kas notiek citās skolās, un tad saprotam, vai rīkojamies pareizi vai ne. Zinām taču, kādi ir šmaukšanās veidi, ko citur izmanto. Ja gribi visu dienu staigāt bez maskas, paņem rokās ābolu vai kafijas tasi, jo ēšanas laikā taču masku drīkst noņemt. Vai, teiksim, skolotāji sanāk skolotāju istabā, katrs paņem savu kafijas tasi un dzīvo bez maskām, bet tā taču ir izlikšanās. Ko cilvēki šādi grib apmānīt? Paši sevi? Vīrusu?
Mūsu pedagogi staigā maskās, to ievēro arī audzēkņi, es pat teiktu – viņi to dara vēl cītīgāk nekā pieaugušie. Visu laiku esam uzmanīgi, bet īsti droši jau vienalga neesam, apzināmies, ka iespēja saslimt ir samērā augsta.”
Komentāri