Atkal dalos domās par dabu. Par tām radībām un būtnēm, kuras nespēj runāt un kuru advokāti un aizstāvji sabiedrībā bieži tiek uzskatīti par nemiera cēlājiem, savu maznozīmīgo interešu un šauru uzskatu paudējiem.
Nozāģē parka stādījumos retas sugas koku – ek, nezinājām; nocērt mežā stūri ar kāda reta putna vienīgo mājvietu – ek, nepamanījām. Jā, bija gan kaut kur par to rakstīts, bet mums ir savi termiņi, mums ir viss saskaņots, nozīmīgs projekts, steiga un vispār – citas prioritātes.
Romantiskas pirmskāzu vai jaunlaulāto fotosesijas smilšakmens alās, kur smaidus izgaismo sveces, lāpas un lukturi. Sniega baltums un klinšu sārtums, tumsa un gaisma. Ek, nezinājām… Alās todien nevienu zvēriņu nemanījām, viss ir likumīgi, citi arī tā dara. Mēs tikai vienreiz, tā bija mūsu īpašā diena, vairāk te nenāksim.
Līdz 2020.gadam dzīvojām straujajā laikā, kam nepiestāvēja teiciens: “Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez!” Steiga dzina steigu, termiņi termiņus, taču ieradās Lielais STOP un sāka mācīt gan apstāties, gan mērīt, gan padomāt – vai vispār vajadzīgs griezt? Tomēr ieradumus nav tik viegli mainīt, jo gribas izklaidēties tā, kā bija, gribas, lai ir ar vērienu, oriģināli, vienreizēji un vēl jaudīgāk nekā citur. Slodze no koncertzālēm un pilsētas izklaides vietām jau gadu pārlikta uz dabas pleciem. Pasākumu rīkotāji taču vēlējušies tikai labu – nezinājām, ka takām, iežiem, upēm, gravām, avotiem, akmeņiem kaut kas var notikt. Neviens neteica, neskaidroja, tur nebija uzraksta.
Liepēnietim Aivaram Vilnim februāra vidū nācās kļūt par dabas advokātu, daloties ar informāciju par četras stundas ilgu gaismas – mūzikas šovu ar devīzi “Vai tev staro sirds?” Liepas pagasta Lielajā Ellītē. Iedzīvotājiem, kuri apmeklēja pasākumu, bija Valentīna diena un sajūsma, bet dabaszinātniekiem Viesturam Vintulim, Sandim Laimem un citiem atlika vien sašutumā saķert galvu. Ko par skaistumu, troksni un spožajām gaismām domāja alās ziemojošie sikspārņi, nekad neuzzināsim, jo pētnieki pēc apskates secināja, ka šova laikā Liepas sikspārņu populācija ir iznīcināta, iespējams, pat uz vairākiem gadiem. Pamodinātie dzīvnieciņi centušies pārvietoties vēl dziļāk smilšakmens spraugās, vēl tālāk nost no traucētājiem, taču, iespējams, spēki iztērēti un pavasari vairākums var nesagaidīt.
Varbūt vēl nav par vēlu iemācīt ne tikai liepēniešu, bet arī daudzu citu ciemu, pagastu un pilsētu jaunāko paaudzi beidzot lepoties un sākt sargāt savas vērtības, beidzot zināt, cik nozīmīgs un unikāls ir tas, ko viņi var aplūkot kaut katru dienu, un prast aizstāvēt viedokli pret nezinātājiem, kad nepieciešams.
Komentāri