Izskatās, ka Latvijā atkal ir sākusies kārtējā kampaņa pret sabiedriskajiem medijiem. Šoreiz tā sākusies sociālajos tīklos un tās autori ir daži politiķi un Saeimas deputātes palīgs.
Parasti pēdējā laikā visbiežāk tiek runāts par liberālismu un liberāļiem, kuri esot visa ļaunuma sakne. Savulaik to aizsāka Putins, un viņa ideoloģija tā lēnām un nemanāmi ir ieplūdusi Latvijas publiskajā telpā, un tagad jēdzieni “liberāls” un “liberālisms” bieži tiek lietoti kā lamu vārdi, kuriem nav vajadzīgs skaidrojums, jo tas a priori nozīmējot – ļauns, slikts, tāds, kas iznīcina valsti, valodu, kultūru.
“Tas ir kultūrkarš starp konservatīvu un liberālu skatījumu uz to, kā Eiropai vajadzētu attīstīties,” tā diskusijā “Visatļautība, iebiedēšana, neatkarība un nerakstītie likumi?” pirmdien pauda Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks.
Šajā reizē, izrādās, ļaunums gan esot kreisā politika, kreisie uzskati, ko paužot sabiedriskie mediji. Stāstot par notikumiem uz Baltkrievijas un Eiropas Savienības (ES) ārējās robežas, sabiedriskie mediji atkārtojot ienaidnieku melīgo propagandu, piespēlējot diktatoram Lukašenko hibrīdkarā pret Latviju, Lietuvu un Poliju. Sabiedriskie mediji paužot kreiso politiku, bet lielākā Latvijas sabiedrības daļa neesot un nekad nebūšot kreisa.
Latvijā jēdzienu “kreiss” tiešām uzreiz asociē ar citu jēdzienu, kas pēc 50 okupācijas gadiem nozīmē – “komunistisks”, “komunists”. Un, protams, komunisti uzreiz asociējas ar Krieviju un ar Putinu. Tātad – ja jau kreisi orientēts, tātad Kremļa ideoloģijas aizstāvis? Patiesībā jau kādu laiku notiek apzināta vai neapzināta arī šī jēdziena definīcijas maiņa, tā saturs tiek nomainīts ar citu.
Pirms par kaut ko diskutēt, vajadzētu vispirms vienoties, par to, ko tas nozīmē. Ikdienā mēs jau sen esam vienojušies par to, kā sauc, piemēram, katru priekšmetu, produktu, procesu, parādību. Iedomājieties pavisam vienkāršu un ikdienišķu norisi: cilvēks iet uz veikalu ar nodomu nopirkt kilogramu desas, bet pārdevējai palūdz kilogramu konfekšu, jo viņš šo produktu sauc tieši tā. Turpmāko nav grūti iedomāties – labākajā gadījumā kādu brīdi tiks skaidrots, ko tad pircējs īsti grib, bet, iespējams, sāksies strīds un skaļas domstarpības, kas var beigties arī ar pašvaldības policijas izsaukšanu.
Tādēļ vispirms vajadzētu saprast, kāda ir kreisās politikas definīcija, kāds ir tās saturs. Tāpat kā vajadzētu noskaidrot, vai Latvijas Satversme nosaka, kādai jābūt Latvijai: labējai, kreisai; konservatīvai, liberālai vai sociāldemokrātiskai? Satversmes preambulā teikts, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās vienotību un demokrātisko valsts iekārtu”.
Kādi tad ir kreisās politikas pamati? Neiedziļinoties plašās definīcijās, filosofijas un politoloģijas ninasēs – klasiski kreisās politikas pamatā ir vienlīdzība plus darba ņēmēju intereses, tā ir sociāli orientēta politika. Tradicionāli kreisi orientēti ir sociāldemokrāti. Tātad jau citētajā Satversmes preambulas daļā ir minētas arī kreisās jeb sociāldemokrātu politikas pamatnostādnes: demokrātija, tiesiskums, sociāli atbildīga valsts, kas savukārt neapšaubāmi nozīmē arī cilvēktiesību ievērošanu. Protams, arī liberālā un konservatīvā politikā demokrātija, tiesiskums, arī cilvēktiesības ir būtiskas, atšķiras tikai uzsvari. Sociāldemokrātijā tie ir sociālie jautājumi, liberālismā – indivīda tiesības un neatkarība, bet konservatīvismā tā savā ziņā ir principu un nostāju nemainība, mērenība. Protams, runa ir par pamatprincipiem, ne par radikālajiem vai modernajiem novirzieniem. Un komunistiskā ideoloģija sakropļoja un mainīja kreisās politikas būtību, veicot noziedzīgas darbības, slēpjoties aiz skaistiem saukļiem. Tātad gan sociāldemokrātiska, gan liberāla vai konservatīva nostāja nav pretrunā ar Satversmi, jo Satversme uzsver, ka Latvija ir demokrātiska valsts, nenosakot vienu konkrētu ideoloģisko virzienu. Pārmest kreisu nostāju, cenšoties kreisai politikai pierakstīt komunistisku, prokremlisku ideoloģiju, ir centieni manipulēt ar jēdziena saturu.
Ko tādu sabiedriskie mediji savās reportāžās un raidījumos, kuros tiek atspoguļoti notikumi uz Eiropas Savienības ārējās robežas, ir pauduši, lai apgalvotu, ka to nostāja ir prokremliska? Tiešraides reportāžas no pierobežas savā ziņā bija ierobežotas, jo žurnālistus robežai nelaida klāt tuvāk par kilometriem 20 un pārvietošanās nevarēja notikt pēc katra vēlmēm, tādēļ tika atspoguļota vietējo iedzīvotāju nostāja un pārdomas par notiekošo. Izrādās, daudzi poļi juta līdzi migrantiem, vāca apģērbu un pārtiku, lai varētu palīdzēt tiem, kas aukstajā un mitrajā laikā bija spiesti nakšņot mežā, tāpat tika pieminēts, ka daļai migrantu saziedotais nav bijis pa prātam. Tika stāstīts, ka bruņotu baltkrievu vīri migrantus nelaiž prom no robežas, ka robežpārkāpēju vidū palielinās sieviešu un bērnu skaits. Protams, tieši uz robežas notiekošo ne Latvijas, ne daudzu citu valstu žurnālisti nevarēja nofilmēt, ziņās tika rādīti poļu, dažu lielo pasaules mediju, kurus pielaida robežai, nofilmētais, arī Baltkrievijā uzņemtie video, kas liecināja par robežpārkāpēju daudzumu pie robežas. Video bija labi redzami gan jauni un spēcīgi vīrieši, kuriem netrūka pat speciālu dzeloņstiepļu griežņu, gan uzbrukumi poļu robežsargiem. Sabiedriskajos medijos tika atspoguļoti gan notikumi, gan Polijas un Eiropas Savienības attieksme un vērtējums, kas no ES puses, saprotot, ka notiekošais ir apzināti organizēts, lai vērstos pret ES, pamazām mainījās. Kopumā notiekošais tika parādīts vispusīgi, gan sarunās ar ekspertiem, gan diskusijā “Kas notiek Latvijā?” analizējot notiekošā mērķus un cēloņus, iespējamos risinājumus.
Acīmredzot, sabiedrisko mediju “lielais noziegums” ir tas, ka tie atgādināja, ka arī migranti ir cilvēki, pat ja pārkāpj likumus, un ir noziedzīgi pret viņiem izturēties kā pret priekšmetiem, hibrīdkara instrumentiem. Robežpārkāpējus nav obligāti jāielaiž ES, tiem nav atomātiski jāpiešķir uzturēšanās atļaujas. Bet viņi ir cilvēki. Tāda bija arī sabiedrisko mediju nostāja, atainojot robežkonfliktus.
Apgalvojumi, ka sabiedriskie mediji ir īpaši kreisi un ka kreisa nostāja automātiski ir prokremliska un vērsta pret Latviju, ir absurdi un nav pamatoti. Manuprāt, pirmkārt, tiek izmantota jēdzienu satura maiņa un pārbīde. Otrkārt, ir vērts atcerēties, ka Latvijā nav tikai kreisas vai labējas partijas, to programmās un nostādnēs ir gan viena, gan otra virziena iezīmes, tāpat kā sabiedrības uzskatos.
Vēršanās pret sabiedriskajiem medijiem ir vēlme spodrināt savas “politiskās spalvas”, izmantojot demagoģiju un sabiedrības aizspriedumus, un jucekli jēdzienos un definīcijās.
Protams, sabiedrisko mediju darbs ir jāanalizē, tas nav nevainojams un ideāls kā jebkura cilvēka vai organizācijas/institūcijas veikums, bet civilizētās un demokrātiskās valstīs politiķi to nevar darīt un nedara.
Komentāri