Nav noslēpums, ka Latvijā daudzi ir ļoti neapmierināti ar pandēmijas ierobežojumiem un ir pārliecināti, ka visās citās valstīs ir daudz labāk un ierobežojumu gandrīz nav, un, pat ja ir, tad to ievērošanu nekontrolē un pārkāpējus nesoda. Vai tā tiešām ir, vaicāju latviešiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas.
Pēc diviem pandēmijas gadiem jau var spriest par to, ko valdība dara vai nedara, kādās situācijās viss tiek kontrolēts, kādas prasības nav ļoti mainījušās un kāda ir iedzīvotāju attieksme. Kārlis, Līga un Ilze dzīvo dažādās vietās Lielbritānijā – Londonā, Kārdifā (Velsa) un Invernesā (Skotijā). Otrs Kārlis pirms mēneša atlidoja no Čikāgas. Kārlis Albergs, kurš dzīvo Londonā, pirmo “Pfizer” poti saņēmis nesen, jo pirms tam bija izslimojis kovidu, saslima, pirms paspēja vakcinēties. Laimīgā kārtā tika cauri bez plaušu karsoņa, kaut noslimoja divas nedēļas, Kārlis vērtē, ka tas droši vien tādēļ, ka nav sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Visu pandēmijas laiku viņš strādā attālināti no mājām un uz biroju aizbrauc reti – Kārlis ir menedžeris NHS, britu Nacionālajā veselības dienestā. Pa Londonu pārvietojas ar savu automašīnu un, izņemot veikalus, kuri ir tik pilni vai tukši, kā kuru reizi gadās, faktiski var plānot un kontrolēt to, vai satiek citus cilvēkus. Tiem, kuri strādā birojā (šobrīd tā var darīt), ātrie testi jātaisa katru otro dienu, jāvalkā maskas, kuras vajadzīgas arī veikalos un citās telpās, kur saņem kādu pakalpojumu. NHS jau ir ārkārtas situācija, ļoti iespējams, ka pat vēl pirms Ziemassvētkiem tāda tiks izsludināta visā valstī, valdība par to jau spriež. Tādā gadījumā atkal būs stingri noteikumi, no mājām varēs iziet tikai uz veikalu un aptieku, un pastaigā ar suni. Kārlis teic, vismaz darba biedru, paziņu vidū nav nācies saskarties ar atteikšanos no testiem un sazvērestības teorijām par vakcīnām. Protams, Londonā dzīvo ļoti dažādi cilvēki, ir tādi, kuri ir pret gandrīz visu, bet Kārlis teic, ka lielāko tiesu juku izraisītāji ir Austrumeiropieši vai iebraucēji no trešajām valstīm. Vaicāts, kā vērtē britu valdības darbu, Kārlis saka, ka valdība mēdz arī kļūdīties, tā nav ideālā valdība ar vienmēr vispareizākajiem risinājumiem, jo, viņaprāt, tas nemaz nav iespējams.
Līdzīgi par valdības darbu domā arī Līga Druka-Smalka no Kārdifas un Ilze Blūzma no Invernesas, sakot, ka vīruss ir vēl līdz galam nezināms un ka cilvēki tādēļ ir cilvēki, ka ne vienmēr pieņem vispareizākos lēmumus. Gan Kārdifā, gan Invernesā kopumā situācija ir mierīga, neesot nikna un dusmīga noskaņojuma. Ilze strādā NHS testēšanās nodaļā, nav saskārusies ar noraidošu attieksmi pret testiem. Ātrā testēšana notiek ļoti plašā apjomā, arī darbā ik pēc pāris dienām jāveic testi, un visiem tas ir pašsaprotami. Telpās jānēsā maskas, restorānos un kafejnīcās lūdz parādīt QR kodu. Ilze pašlaik gaida, kad varēs vakcinēties trešo reizi. Kopumā cilvēki ievēro prasības, kuras pašlaik izskan kā aicinājumi, bet, esot skaidrs: ja omikrons inficēšanos un slimošanu ļoti strauji palielinās, tad atkal var nākties saskarties ar to, ko Latvijā dēvē par mājsēdi. Ja tā notiks, tad atgriezīsies stingra kontrole un lieli naudas sodi. Līdzīgs ir arī Līgas stāsts par noskaņojumu un noteikumiem Kārdifā. Tiek aicināts telpās lietot maskas, cilvēki to dara, un Līga saka, ka viņas paziņu lokā, kas pamatā gan ir angliski runājošie iedzīvotāji, nav negatīvas attieksmes pret maskām, testiem un vakcīnām. Līga nestrādā, jo saņem invaliditātes pabalstu. Abi ar vīru Aivaru ir vakcinējušies jau trešo reizi un domā, ka omikrona dēļ noteikti tiks pieņemti stingrāki ierobežojumi. Gan Ilze, gan Līga stāsta, ka ar priecīgiem, pat lepnuma pilniem stāstiem par to, ka izmanto viltotu sertifikātu jeb kovida pasi un kā vasarā ceļojot mānījušies ar testiem, viņas sakārušās paziņu vidū no Latvijas. Abas sazinās ar draugiem un radiem dzimtenē. Sievietes nesaprot latviešu brīžam negatīvo attieksmi pret visu, kas notiek Latvijā, un nostāju pret vakcīnām un testiem. Ne Ilze, ne Līga nav slimojušas ar kovidu. Visi trīs Lielbritānijā dzīvojošie latvieši arī stāsta, ka pandēmijas laikā ārstēšana visbiežāk notiek “pa telefonu” un satikt ģimenes ārstu neesot tik vienkārši, to varot tikai ļoti nopietnos gadījumos. Neatliekamā palīdzība netiek atteikta.
Arī cēsnieka Kārļa Kanderovska, Pasaules latviešu mākslas centra izpilddirektora, stāsts ir ļoti līdzīgs. Viņam nākas lidot uz Čikāgu vairākas reizes gadā, un viņš no turienes atgriezies pirms mēneša. Kārlis ir vakcinējies jau trešo reizi, nav slimojis un saka, ka Čikāgā kopumā esot mierīga noskaņa. Telpās jāvalkā maskas, notiek testēšana, un viņa draugu, paziņu lokā neesot cilvēku, kuri pret to iebilstu. Kārlis skaidro, ka attieksmi Amerikā lielā mērā nosaka politika – štatos un pilsētās, kur vairākums ir Demokrātu partijai, cilvēki esot mierīgāki un nedumpojoties. Iespējams, Latvijā pārsteidzošs varētu likties Kārļa stāsts par pārdomām, vai saņemt vakcīnu pirms senioriem ir ētiski: “Man pie vakcīnas tikt bija mazliet grūtāk, jo sākumā vakcīnu trūka un pirmos potēja gados vecākos cilvēkus un tos, kas bija riska grupās. Es atradu iespēju potēties Springfīldā, kas ir Ilionisas štata galvaspilsēta, kaut arī mazāka par Čikāgu. Tas ir 300 km uz dienvidiem no Čikāgas. Tātad, lai tiktu pie abām “Pfizer” devām, pavisam nobraucu 1200 km, bet ar prieku, un esmu apmierināts, ka tas bija iespējams, jo mana kārta droši vien būtu pienākusi tikai vasarā. Martā lielākā daļa draugu jau bija vakcīnu saņēmuši, arī es sāku meklēt, kā to izdarīt. Mūsu vidū pat izraisījās diskusija, vai ir labi censties vakcīnu saņemt ātrāk, jo to nepietiek un senioriem to vajag vispirms. Tas nebija vienkāršs jautājums. Vispār tas bija tāds dīvains laiks – senioriem bija lielāka brīvība nekā jaunākiem cilvēkiem, kuri vēl nebija vakcinēti. Tolaik puspiecos pēcpusdienā varēja iet uz aptiekām un jautāt, vai nav palikušas kādas devas no atvērtiem flakoniņiem, kuras būtu jāmet ārā. Tā arī jaunieši varēja tikt pie vakcīnas. Atceros, bija ziema, sniegputenis, bet daudzi tomēr gāja ārā no mājām un devās meklēt, vai kādā aptiekā nav palikusi neizmantota deva. Viens no maniem draugiem, kuram ir 39 gadi, un viņa sieva tā pie vakcīnas tika jau janvārī. Viņš par to jutās vainīgs, lai gan bija tā, ka viņam piezvanīja draugs, kurš strādā aptiekā, un teica, ka palicis atvērts flakons ar četrām devām un ka pēc desmit minūtēm tās ir jāizmet. Ja viņi var paspēt, tad tiks pie vakcīnas. Saprotiet, diskusijas nebija par to, vai vakcīnās ir kaut kādi čipi vai kas tamlīdzīgs, bet par to, vai ir ētiski to saņemt pirms senioriem, ja visiem vakcīnu vēl nepietiek.”
Komentāri