Tā ir šī brīža izjūtu kvintesence. Kad būs pavasaris? Mācības bez epidemioloģiskās drošības filtra? Mana vakcīna? Dzīve ar mazāk ierobežojumiem? Parasti jau sadzīviskās sarunās iesmejam par neuzticamajām laika prognozēm, bet šī brīža dzīves kontekstā jebkurš iespējamais minējums par pavasari šķiet ticamāks par atbildēm pārējos jautājumos.
Esmu no tiem, kuriem pavasara atnākšana tomēr ir izšķirošs glābiņš nomāktības kliedēšanai . Uz tuvākajās nedēļās gaidāmo palēno dabas atmošanos tad arī, atzīšos, lieku zināmas cerības, ka tas spēs iegriezt kā kaleidoskopu pašreizējās ikdienas skatu košākās krāsās. Ieilgušajām attālinātajām attiecībām darba un mācību jomā ir, protams, savi ieguvumi – augušas prasmes, rasti instrumenti informācijas nodoša-nai-, tas kļuvis gandrīz dabisks formāts, vien šajā procesā trūkstot tam būtiskajam izvēles elementam, kas ir neatņemama daļa no indivīda tiesībām.
Reģionālās pieejas princips klātienes mācību nodrošināšanā 1.-4.klasēm tā saucamajās epidemioloģiski drošākajās pašvaldībās vismaz daļai vecāku un skolotāju sākotnēji viesa cerību par zināmu atelpu – pārmaiņām šī brīža rutīnā. Taču jau pirmajās nedēļās, ņemot vērā administratīvo teritoriju lielumus un līdz ar to epidemioloģisko rādītāju svārstības, tika piedzīvota vilšanās. Nupat “gaisā palaistais” Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) aicinājums-rekomendācija samērā drošajās pašvaldībās visu vecumu skolēniem rīkot āra nodarbības teorijā arīdzan šķiet lieliska ideja.
No sirds iesaku pārliecības gūšanai noskatīties ceturtdien notikušo vebināru par nodarbībām brīvā dabā, kur ne tikai praktiķi, bet arī pati ministre dalās piemēriem, ko savulaik īstenojuši ārā un ko arī paši gribētu vēl piedzīvot. Kā piemēri un idejas, kas izskanētu parasta mācību gada un izglītības pārmaiņu attīstības laikā, tie bija brīnišķīgi un iedvesmojoši. Taču te banāli jāatkārto jau sen nonivelētais teiciens – gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr. Teju visās skolās no lauku teritorijām āra nodarbību ideja – vienlaikus ne mirkli neaizmirstot par epidemioloģiskās drošības prasībām -, ir žonglēšana starp bērnu psiholoģiskās (ieilgušais attālinājums) un fiziskās veselības (braukšana sabiedriskajā vai skolas autobusā vienas nodarbības dēļ) riskiem. Vai arī no tiesas “neiespējamā misija”, jo pedagogu resurss ir tik neliels, ka nevar sevi pārdalīt starp daļēju klātienes darbu brīvā dabā un attālinātajām stundām, ja vēl līdz nodarbības vietai jāmēro pārdesmit kilometru.
Es gan arī lielākajā daļā dzīves situāciju esmu “balsojusi” par attieksmi – nav neatrisināmu sarežģījumu, ir tikai atšķirīgi ceļi, kā līdz tiem nonākt. Tomēr šobrīd neapskaužu skolas, kurām jāizšķiras starp ieguvumiem un riskiem, kuri nekad nesakritīs ar pilnīgi visu ģimeņu viedokļiem. Viss ir iespējams, visticamāk, uz mācību gada beigām āra nodarbībām pakārtots skolas mācību grafiks varētu būt jau ieeļļots. Taču tas mani uzvedina uz kārtējo pagaidām neatbildēto jautājumu – kad satikšanās kaut kā nebūt vairs nebūs pašmērķis? Kad atkal būs iespēja ilgoties pēc kopbūtnes tās satura, nevis fakta dēļ? Es nezinu, tādēļ atliek vien gaidīt to pavasari.
Komentāri