Šis gads nesola būt mierīgs, spriedze, ko rada gan kovida pandēmija, gan Krievijas centieni pārdalīt pasauli, panākt savas ietekmes palielināšanu un nostiprināšanu, visticamāk, nebeigsies.
Protams, ikdienas dzīve un aizvien smagākā rēķinu nasta novērš domas no tā, ko dēvējam par “lielo politiku”, tomēr tā skars katru no mums arī tad, ja robeža ar Krieviju vai Baltkrieviju nav tikai dažu kilometru attālumā. Turklāt energoresursu augošās cenas būtiski ir ietekmējusi Krievijas ārpolitika.
Kopš 2014. gada Krimas aneksijas un kara sākuma daļā Ukrainas Rietumu politiķi pamazām ir zaudējuši “rožainās brilles”, raugoties uz Krieviju un tās politiku. Tomēr Krievijas prezidenta un viņa domubiedru un līdzgaitnieku domāšanas veids joprojām civilizētajai pasaulei ir grūti izprotams. Manuprāt, tādēļ ir vērts ielūkoties divos rakstos – šī gada prognožu un vērtējumu apskatā: Dmitrija Savvina rakstā “Entropijas stabilizācija” interneta portālā “Harbin” un Andreja Piontkovska blogā “Apokalipse rīt”, kas atrodams Maskavas radiostacijas “Eho Moskvi” mājaslapā. Autori ir zināmi Krievijas politemigranti. Dmitrijs Savvins, vēsturnieks, publicists un rakstnieks, bēgot no Krievijas specdienestu vajāšanām, 2015. gadā lūdza un ieguva politisko patvērumu Latvijā. Izglītojošo, informējošo un analītisko interneta portālu “Harbin”, kurā Savvins ir viens no autoriem, izveidoja konservatīvi un labēji noskaņoti Krievijas politemigranti. Savukārt politologs un publicists Piontkovskis, baidoties par savu dzīvību, no Krievijas bija spiests bēgt 2016. gadā un dzīvo Vašingtonā. Jāpiebilst arī, ka autoru priekšrocība, vērtējot Krieviju un Putinu, ir tā, ka viņi piedzimuši, dzīvojuši un izglītību ieguvuši valstī, kura nav nedz demokrātiska, nedz civilizēta. Tas ļauj Savvinam un Piontkovskim daudz labāk izprast “Putina dvēseli” un šī autoritārā vadoņa domāšanas veidu.
Dmitrijs Savvins Putina mērķus raksturo īsi un trāpīgi: “Būtībā Putins ir pieprasījis PSRS [bijušās – aut.] teritoriju atzīt par savu “dabisko” ietekmes zonu, kurā Maskavai ir zināmas ekskluzīvas tiesības. Ja tādas garantijas būtu saņemtas, tad tās kļūtu par vadmotīvu atjaunotajam Jaltas līgumam. Bijušās PSRS teritorija kļūtu par Austrumeiropas sociālisma nometnes līdzinieku, bet Krievijas Federācija – par PSRS mantinieci, kas šo teritoriju notur kopā un vajadzības gadījumā to dara, lietojot militāru spēku.”
Savvins arī uzsver, ka Putina pretenzijas nav tikai deklarācija, bet daudzējādā ziņā tā ir politiskā realitāte, ar kuru daudziem tomēr nāksies rēķināties. Autors arī atgādina, ka Krievijā faktiski notiek ideoloģijas restaļinizācija jeb atgriešanās pie Staļina laika vērtībām, un tas šodien Krievijā redzams pat aklajam. Savvins arī raksta, ka Putins saprot – pie varas viņš var noturēties tikai tad, ja viņš rīkojas varas aparāta interesēs, bet šis varas aparāts jau gandrīz pilnībā ir “aizlāpījis un sadziedējis” visas deviņdesmitajos pārmaiņu gados gūtās traumas – reālā opozīcija, neatkarīgie finanšu – ekonomiskie centri, pilsoniskās sabiedrības struktūras, pat to nelielās atliekas Krievijā ir sabradātas. Savvins Putina nostājā un praktiskajā rīcībā redz politiku, kas ir Ziemeļkorejas politikas kopija. Un varas aparātam ir vajadzīga pat ne autoritāra, bet diktatora vara. Rietumi ir spējīgi nostāvēt pret Putinu, bet pārsteigumu, arī nepatīkamu un negaidītu, šogad var būt daudz.
Andrejs Piontkovskis savā skatījumā uz Rietumu politiķiem ir kritiskāks. Arī viņš uzskata, ka Rietumi var nezaudēt un spēj stāvēt šajā cīņā ar Putinu, bet nav ļoti pārliecināts, ka visi to vēlēsies darīt, jo kaut kādi praktiskie labumi var dažu labu iekārdināt. Rakstot par Putinu, Piontkovskis ir dzēlīgs un uzsver, ka šis vadonis ir bīstams arī tāpēc, ka, “neraugoties uz viņa izlēcieniem, lielīšanos un izrādīšanos, “labā Hitlera” iedvesmotais krievu Pasaules krusta karš pret Rietumiem balstās uz dziļu mazvērtības kompleksu, uz apziņu, ka viņa režīms nespēj konkurēt ar Rietumiem nevienā kaut cik nopietnā jautājumā”.
Par Putina varas eliti Piontkovskis izsakās vēl dzēlīgāk un nežēlīgāk, rakstot, ka šie cilvēki patoloģiski ienīst Rietumus, viņi jūtas kā pāriji, par spīti tam, ka viņiem pieder pilis, jahtas, harēmi, gāzes tīkli un kodolgalviņas, jo viņus nepieņem īstā buržuāzija. Viņu dvēseles alkst svētku, un šie cilvēki negrasās ne mirt, ne atmest dolāru multimiljardieru dzīves pieticīgo šarmu, ne iznīcināt Rietumu civilizāciju, kuras vilinošos materiālos augļus viņi un viņu pēcnācēji tik alkatīgi kampj.
Arī Piontkovskis domā, ka karš ar Ukrainu nebūtu tik vienkāršs, kā uzskata Putins un viņa varas elite. Rietumi var nepiekāpties, bet ir jārēķinās, ka Krievija var izraisīt “mazus, lokālus kariņus un provokācijas”.
Manuprāt, ir vērts ieklausīties Savvina un Piontkovska rakstītajā, jo viņi saprot un jūt Krievijas varas elites domāšanas veidu, labi zina tās vēstures peripetijas. Daudzi Latvijā, Eiropā un Amerikā bažījas par to, ka Putins ar saviem netiešajiem kodolkara draudiem var panākt Rietumu piekāpšanos un 21. gadsimta Jaltas līgumu. Kā zināms, Jaltas konferencē 1945. gada februārī sabiedroto valstu vadītāji Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils un Josifs Staļins bija vienojušies, ka pēc kara Vācija tiks sadalīta četrās okupācijas zonās. Viens no strīdu objektiem bija Polijas jaunā rietumu robeža. Jaltā bija norunāts, ka tā ies pa Oderu un Neisi, taču sabiedrotie nebija pievērsuši uzmanību, ka pastāv divas Neises upes. Staļins panāca, ka robežu nosprauda pa Rietumu Neisi. Faktiski Jaltas vienošanās iezīmēja pēckara Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās. Tiesa gan, ASV un Lielbritānija bija neapmierinātas, ka PSRS pārkāpa Jaltas vienošanos attiecībā uz Austrumeiropas valstīm, kurās atradās padomju karaspēks. Maskava centās nostiprināt komunistisko ietekmi Austrumeriopas valstīs un Austrumvācijā, un tas izdevās.
Tomēr ir vērts atcerēties, ka pašlaik pasaule ir atvērta, informācija izplatās ļoti ātri, to grūti noslēpt. Manuprāt, šobrīd nav iespējama vienošanās “zem galda”, jo pēc Krievijas publiskajām un skaļajām prasībām piekāpšanās no Eiropas un ASV puses nozīmētu parakstīt sev spriedumu un kļūt par globāliem zaudētājiem.
Komentāri