Ir zināms valdības lēmums mācību gadu nepagarināt, neraugoties uz to, ka ziemas brīvlaiks 1.-6.klašu skolēniem bija krietni garāks nekā parasti un arī visu citu klašu skolēni mācību procesam gājuši cauri kā kuģi cauri bangojošas jūras viļņiem. Liekas, ka “Covid- 19” būs iemācījis mums vēl ko: uz lietām un procesiem nav jāraugās tikai formāli un pēc priekšrakstiem; ir situācijas, kad esošās instrukcijas un noteikumi jāmaina uzreiz, tā teikt, “neatejot no kases”.
Manuprāt, mācību gadu nepagarināt, kā arī pamatskolu beidzējiem eksāmenu vietā paredzēt diagnosticējošos darbus ir ļoti pareizs lēmums , jo noguruši ir visi, kas iesaistīti attālināto mācību procesā, un to pagarināt nudien nebūtu prāta darbs. Skolotāji un izglītības ministrijas pārstāvji sabiedrībai ziņo, ka mācību saturs pamatos ir apgūts, paņemot no tā pašu svarīgāko, bet to, kas šajā mācību gadā palicis vien mācību programmu un grāmatu ierakstos, varēs izzināt kaut kad nākotnē.
Saprotot reālo situāciju un zinot, kā un kas notiek dzīvē, tik optimistiskai ziņai, protams, grūti noticēt. Ne jau visi un visu nokavēto tiešām kādreiz apgūs, “robi” noteikti paliks, bet vai tādi nebija arī pirms tam? Nekad taču nav trūcis iemeslu kaut ko neiemācīties: skolas, skolotāja maiņa, pedagogu trūkums, paša slimošana, mājas apstākļi utt. Taču tie “robi” vienmēr jau kaut kā aizpildās, un, ja arī neaizpildās, vai cilvēks kļuvis sliktāks?
Šobrīd, klausoties vēstījumu, cik ļoti skolēniem trūkst skolas, skolasbiedru un pat skolotāju, cik liels prieks (pat līdz asarām) ir tajās reizēs un vietās, kur mācības klātienē tiek atļautas kaut uz nedēļu, dienu, jādomā, ka skolēni tiešām novērtē skolu un visu, ko tā sniedz, tajā skaitā uz “paplātes” pasniegtas un ar “karotīti ielietas” zināšanas. Gribas domāt, ka skolas nozīmes pārvērtējums tad, kad kovida sērga beigsies, tiešām skolēniem dos motivāciju mesties skolas dzīvē, arī mācību darbā, ar tādu sparu un gribu, ka nākamajā mācību gadā nebūs nekādu grūtību uzņemt visu iekavēto. Vēl vairāk gribētos cerēt, ka uz ilgu laiku no skolas solā sēdošo prātiem un sajūtām tiks dzēsta pārliecība, kādu vēl ne tik sen nācās dzirdēt dažā labā atzinumā: “Skolas mācību stundās pavadītais laiks ir zemē nomests laiks.”
Nu, vai dzīves skola nav tā labākā skola?
Komentāri