Pavasaris dod starta signālu ne tikai dārza darbiem, bet arī Lielajai tīrīšanai. Reizi gadā būtu veselīgi izrevidēt gan saimniecību, gan “pārstartēt” domāšanu un ieradumus.
Piemēram, ir tradīcija, ka nevajadzīgās drēbes, mēbeles, segas, trauki un sadzīves tehnika jāved uz laukiem pie radiem. Maisu maisi aizceļo garām šķirošanas konteineriem, jo kādam liekas, ka laukos noderēs. Tur taču mūžīgā un nepārejošā dubļu sezona…
Ne vienmēr šo cēlo rīcību var dēvēt par mazatkritumu dzīvesveidu, resursu taupīšanu un zaļo domāšanu, piešķirot lietām vēl vienu iespēju. Varbūt kādos gadījumos tā tiešām ir palīdzība un atbalsts, uzlabojot radiem sadzīves apstākļus, tomēr visbiežāk pie omes, pie tantes vai krusttēva veidojas veco mantu kapsēta. Diezin vai šie cilvēki no sirds priecājas par kārtējo no modes izgājušo vai apnikušo lietu pievedumu. Visdrīzāk krāmiem pēdējais galapunkts būs šķūnītī, pažobelē, kādā kaktā. Cik “laimīgi” jutīsies bērni vai mazbērni, kuriem kādreiz nāksies atbrīvot telpas no kultūrslāņa? Necik ilgi, kad paši vedēji jau būs vecīšu statusā un, pasarg die’s, mīļi lolotie pēcnācēji viņus kā tādus krāmus arī neaizvizina uz laukiem.
Pārfrāzējot klasiķa Rūdolfa Blaumaņa teicienu – kas no acīm prom, tas no sirds laukā, un brīva vieta kam jaunam.
Pārdomas izraisīja Liesmas Kalves ieraksts sociālās saziņas vietnē, sajūsminoties par rosīgo vecmāmiņu, kura internetā pasūtījusi sev garderobi jaunajai vasaras sezonai modernajos lašu rozā un sūnu zaļajos toņos. Brīnišķīgs piemērs, kā var attiekties pret savu dzīvi un gadiem. Protams, no senioriem ir dzirdēts: “Nu ko tad vecam cilvēkam vairs vajag, tāpat nepaspēs novalkāt.” Vajag. Nevis padilušo “pufaiku” no pilsētas radiem, bet glītas, laikmetam atbilstošas drēbes. Reizēm arī tuvinieki mēdz bubināt: “Priekš kam viņa pucējas? Kur tad nu ies pasauli smīdināt?” To dzirdot, mugura salīkst, rokas trīc, gaita kļūst nestabila un “sāk smaržot skujas un krizantēmas”.
Jebkurš ar savu apziņu var veicināt dzīves kvalitātes pakāpenisku izčākstēšanu vai arī saglabāt un pat uzlabot, par spīti hroniskām kaitēm un likteņa pārbaudījumiem. Nesen kādā pētījumā par Eiropas iedzīvotāju vecumposmiem bija frāze “septiņdesmit – tie ir jaunie piecdesmit”. Un tā pa desmitgadēm uz priekšu pavirzīta gan jaunība, gan mūža nogale. Mūsdienu vecvecāki nav tie senilie velēnu vecīši un līkās kukažiņas, kā vēl arvien viņus attēlo literāti, kā savās patētiskajās runās piemin amatvīri un topošie deputāti. Vairākums strādā, seko pasaules notikumiem, prot apieties ar modernajām tehnoloģijām un nudien nav pelnījuši, ka viņus aplaimo ar veco telefonu, televizoru, ledusskapi, kas vairs nedarbojas, kā nākas, un drīz tāpat būs jāved uz šķirošanas laukumu.
Jā, Lielā tīrīšana ir vajadzīga. Gan mājā, gan prātā.
Komentāri