Par ko tagad satiekoties, kaut pa gabaliņu, cilvēki runā? Visgarākās sarunas iznāk par lietaino pavasari, mazāk par to, cik skaisti viss apkārt zied. Un tad par vēlēšanām. Īpaši jau pēc tam, kad pastkastītē saņemta kādas partijas reklāma ar solījumiem. Tad var apspriest, kurš pazīstams arī grib būt pie varas. Vēlētāji spriedumos nav saudzīgi. Ja arī ātri aizmirsies labais, slikto, neizdarīto atcerēsies. Tāpat kādu nevietā izteiktu frāzi. Diemžēl laikam gan informāciju par 191 deputātu kandidātu vēlētāji diezin vai saņems pastkastītēs. Tas atkarīgs, vai partijas vēlas un uzskata par vajadzīgu to darīt.
Partijas listē ir cienījamāko biedru, piekritēju un atbalstītāju vārdi. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Bet kā nu kurai partijai iznācis. Vēlētāji emocijas neslēpj: “Un tā arī sarakstā? Ko viņa tur meklē? Tas runātājs domā, ka prot kaut ko izdarīt?! Tie būs sastrīdējušies, tik daudzus gadus bija kopā, tagad katrs savā listē! utt.”
Tā nu tas ir, ka par dažu deputāta kandidātu var tikai pabrīnīties, kā pieticis drosmes, zinot, cik viņš vietējā sabiedrībā nemīlēts. Taču ir ne mazums pazīstamu, cienījamu cilvēku, kuriem daudzi neliek mieru. Jautājums viens – kāpēc neesi nevienā sarakstā? Ne reizi vien dzirdēts – lūk, ja viņš vai viņa būtu, tad gan es zinātu, par ko balsot.
Nesen sarunā kāds uzņēmējs stāstīja, ka arī viņu ne tikai viena, bet pāris partijas aicinājušas kandidēt. Viņš to uztvēris kā aizvainojumu, mēģinājumu izmantot viņa godīgo vārdu un sasniegto biznesā. “Ja mani būtu uzrunājuši, mēģinājuši ieinteresēt par partiju pirms diviem gadiem, pieļauju, ja mērķi sakristu, būtu arī iesaistījies, bet ne jau kļūt par balastu vai kādam par vilcēju,” viedokli pauda uzņēmējs. Tanī pašā laikā ne viens vien uzaicinājumu iet sarakstā uztvēra kā pagodinājumu. Cik cilvēku, tik viedokļu un situāciju vērtējumu.
Taču te parādās Latvijai raksturīgais – cilvēki nav gatavi iesaistīties partijās, negrib, lai viņu vārdu saista ar tām. Tiesa gan, viens no argumentiem, kāpēc pašvaldību vēlēšanās nevar ļaut piedalīties vēlētāju apvienībām, bija tieši partiju stiprināšana. Vēlētāji laukos būs spiesti interesēties par partijām. Teorija laba, bet diezin vai dzīvē tā notiks. Pēc vēlēšanām būs interesanti papētīt, cik daudzi no tiem, kuri kandidē kādas partijas sarakstā, kļuvuši par tās biedru. Vai varbūt citas partijas biedru? Vienkāršāk sa-kot , – vai aktīvi iesaistās politikā.
Nav jau vairs tālu līdz vēlēšanu dienai un rītam pēc tām, kad daļa sabiedrības noteikti būs vīlusies. Gan jau kāds piedzīvos vilšanos pēc mēneša, cits pēc gada. Tā vienkārši notiek. Demokrātijā vairākums pieņem lēmumus. Latvijā – mazākums ar skaļu balsi un uzstājību panāk, ka vairākums nobalso tā, kā viņi uzskata. Vai tad tā nav? Apmierinātie parasti klusē, neapmierinātie spēj piesārņot pat vistīrāko un baltāko iekštelpu vai ārtelpu. Arī sevi pierādīt nespējīgi partiju biedri, ne tikai vēlētāji.
Lai ko spriežam ar kaimiņiem, radiem, lai ko runājam par sev tīkamiem vai netīkamiem cilvēkiem, tajā brīdī, kad rokā būs desmit lapiņas, viņi priekšā nečukstēs, pār plecu neskatīsies. Jāizvēlas būs katram pašam. Tāpat kā iet vai neiet uz vēlēšanām. Tikai neaizejot pilsonis pats sev atņem tiesības iebilst pret varu, kas lemj, kā viņam dzīvot.
Komentāri