Mēdz būt brīži, kas mudina apstāties un padomāt. Mēdz būt tādi, kas burtiski piespiež to darīt, jo ķermenis, prāta apstulbināts, burtiski sastingst un nekas jau cits tad neatliek. Iespējams, izklausās, ka tas var būt vien no šausmām un tikai gana dramatiskiem pavērsieniem. Tomēr ne par to. Gadās arī priecīgi notikumi, kā arī ilgi gaidītie, kuri – tā vien šķiet – visu piepildīs ar līksmu pacilājumu, taču, izrādās, ne tikai ar to.
Esmu pārliecināta, ikviens ir vismaz pāris reižu dzīvē izjutis to dīvaino mirkļa apstāšanās sajūtu, kad šķiet viss ritam savu gaitu pareizā virzienā, bet ir sajūta, ka nav zināms, ko gaidīt tālāk. Vidusskolas, augstskolas beigas, citam kāzas vai mazuļa sagaidīšana, sacensības vai, iespējams, uzvarēta cīņa ar savu vājību. Skan simboliskie grande finale akordi, bet ko darīt ar to ausis spiedošo klusuma sekundi pēc tam? Tēlaini izsakoties, labākais variants ir piecelties, aplaudēt sev un raudzīties pēc nākamā mērķa. Iet uz priekšu.
Lai arī cik loģiski un saprātīgi tas nebūtu, man tas gandrīz vienmēr atnes neiespējamās misijas dvesmu – stīvums prātā liek iestrēgt pie domas, vai vispār mani kas gaida pēc šī dzīves notikuma, pagrieziena punkta.
Laikam jau tas grūtākais ik reizi ir pieņemt, ka tas nav tikai jauns uzdevums vai mērķis, kas savam dzīves gājumam jānoliek priekšā, tā ir arī jauna loma. Iedvesmojoties no vēl visai maz iepazītā orientēšanās sporta – katrs atrastais punkts tavā skrējienā ir zināms sasniegums, pēc kura nevari tā vienkārši un akli doties uz priekšu, nāksies tomēr pagriezt to karti, iemest acis kompasā un varbūt vēl drusku palauzīt galvu, līdz atkal ceļu turpināt.
Šo maģisko prieka trokšņa un tam sekojošo klusuma brīdi patlaban un tuvākā mēneša laikā noteikti piedzīvos ne viens vien jaunietis. Visticamāk, arī vēlēšanu rīts kādam bez aģitācijas laika beigu atvieglojuma, uzvaras garšas vai vieglas sakāves sāpes atnesīs šo pašu mulsuma brīdi. Ierasts jau gan dzirdēt – esam pilni apņēmības ķerties klāt iecerētajiem darbiem, nu tikai sāksies…, bet tieši šīm post-factum frāzēm cilvēcīgi neticu visvairāk. Ja aģitācijas solījumi – lai arī cik reizēm smieklīgi, absurdi vai pārlieka donkihotisma pilni – vismaz rada iespaidu par šo izteikumu autora kaut vienpersonisku ticību tam, par pašiedvesmas spēku. Taču tās formālās frāzes par ķeršanos vērsim pie ragiem jau rezultātu paziņošanas naktī skan kā pilnu samaņu neatguvuša cilvēka apņēmība vēl smokingā rakt jaunu grāvi. Protams, būtu dīvaini mūsu sabiedrībā pēkšņi sadzirdēt frāzes: “Mēs tagad atjēgsimies un tad sāksim strādāt!” Tomēr – pēcpārdzīvojumu paģiras pazīstam mēs visi.
Jau trešo dienu pēc bērnudārza izlaiduma mans dēls netic, ka kaut kas viņa dzīvē ir beidzies. Pamodās pat vēl pirmdienas rītā septiņos un, pat nepateicis – labrīt! -, atkal pie saviem radītājiem vērsās ar nepārliecinātu: “Vai tiešām man ir vasara?” Dosim cits citam vairāk laika. Lai piecelšanās uz jaunu mērķi ir saudzīgāka un ceļš – apzinātāks!
Komentāri