Ar bailēm no potēšanas saskārušies visi virsrakstā minētie.
Asinis stindzinošie mazuļu kliedzieni pie pamata vakcinācijas plāna ir jauno māmiņu pirmā gada rutīna, ja vien nav nolemts pievienoties pretvakcīnu jeb antivakseru kustībai.
Par piesardzīgi un pēc brīvprātības principa izmēģinātās grūtnieču vakcinācijas pret “Covid-19” pirmajiem rezultātiem mediji sāka ziņot jau pērn gada nogalē, tomēr gaidību laiks kolektīvajā apziņā iegūlies kā liegumu un paranojas kvintesence – ēd daudz, neko smagāku par piena paku necel, uz vīna glāzi neskaties un vispār labāk “nepieskaries, nenotrauc”. Arī ārstu vidū, kuri aprūpē šīs hormonu reformas rezultātā apjukušās sievietes, bailes ir atradušas savu vietu.
Tikai nupat klajā nākuši kaut cik pārliecinošāki aicinājumi. Par grūtnieču vakcināciju kā nepieciešamību, ne paaugstinātu risku, video vēstījumā izteikusies Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, daktere Vija Veisa, kā arī Rīgas Dzemdību nams sācis piedāvāt īpašas konsultācijas sievietēm tieši saistībā ar vakcināciju pret “Covid-19”.
Taču visvairāk šajās dienās mani aizķēra sociālā medija straumē pamanīts latviešu literatūras fragments, par ko atgādinājusi kāda māksliniece. Jānis Jaunsudrabiņš trāpīgi un garšīgi aprakstījis sajūtas, kad saņemta ziņa par baku potēšanu: “Tātad jāpotē bakas! To viņiem, tiem ziņotājiem, viegli bija pateikt; bet man šis rīkojums lika veselas trīs dienas un naktis baiļoties. (..) Lielie stāstīja briesmu stāstus. Dakters strādājot, asinīm apšķīdis kā miesnieks.”
Baudot latviešu literatūras klasiķa citātu, kārtējo reizi nonāku pie izvēļu un seku jēdzieniem. Bērnībā dzīvesziņas stūrakmeņus noliek ģimene, nereti – caur to kultūras instrumentu, kas tuvākais.
Pašreizējo brīdi man gribas salīdzināt ar pasakas epizodi, kad krustcelēs nonākušajam tēva dēlam ceļa zīmes vēsta: iesi taisni, zaudēsi ko vienu, dosies pa labi – vēl ko, bet, ja griezīsi pa kreisi, atpakaļ neatnāksi. Šajā salīdzinājumā nav tik svarīgi, tieši kas sagaida stāsta varoni katra ceļa galā, bet gan akcents uz riska, savu soļu virziena apzināšanos ceļa izvēlē.
Mēs dzīvojam demokrātijā, runas un izvēļu brīvībā. Arī attiecībā uz izvēli vakcinēties. Tikai te nu pilnīgai skaidrībai prasās pasaku pārfrāzēt – vakcinēsies, riskēsi tikt pie smagām un vidēji smagām blaknēm; nedaudz pārliecībai nogaidīsi, riskēsi noķert infekciju vēl līdz tam mirklim un vēl izplatīt šo sērgu; nevakcinēsies nemaz – tas pats un uz visu atlikušo dzīves laiku.
Varbūt vakcinācijas procesa pretrunīgo situāciju kāda acīs pārlieku vienkāršoju, bet rodas iespaids, ka noskaņojumā pret atšķirīgu noteikumu piemērošanu vakcinētajiem un nevakcinētajiem trūkst tieši šī loģiskā pavediena, tādēļ kādas noteiktas izvēles sekas tiek tulkotas kā neizprotamas privilēģijas. Atšķirīgie ceļošanas, pārvietošanās un saskarsmes, kā arī darba vides nosacījumi būtu no tiesas netaisnīgi, ja vakcinētie un nevakcinētie būtu piedzimuši ar šādu īpašību un nekādi nespētu to mainīt. Kā savulaik diferencētas tiesības bijušas gaišādainajiem un tumšādainajiem cilvēkiem vai arī joprojām klibojošā sabiedrības attieksme pret seksuālajām minoritātēm, kļūdaini šim jūtīgajam jautājumam piedēvējot cilvēka izvēles zīmogu. Taču vakcinēties vai nē – tā pilnīgi noteikti ir izvēle, un ir jāuzņemas atbildība par to. Dzīvojam brīvā sabiedrībā, tomēr – sabiedrībā, ne tuksneša stepē.
Ja man vai maniem ģimenes locekļiem būs lemts kļūt par kovida vakcīnu blakņu statistiku, kur parasti redzam skaitļus “1 gadījums pret 10 vai 100 tūkstošiem bez simptomu gadījumu”, tad šis ir tas veids, kā varu līdzēt medicīnas zinātnei un tiem atlikušajiem 9999 statistikā anonīmajiem cilvēciņiem. Tam nav ne mazākā sakara ar varonību vai aklumu, bet tīri matemātiska dzīves pozīcija – bez tā riska faktora, šo gadījumu apzināšanās un analīzes nebūtu iespējami tūkstoši pozitīvo rezultātu. Bailes kļūt par “to vienu” iespējamo blakņu sarakstā, aizsedz skatu uz krietni lielākiem draudiem.
Mediķi un statistikas speciālisti izmanto komplicētākas formulas, tomēr – uzmanības pievēršanai – pieminēšu acīmredzamu sakarību tepat Latvijā. Slimību profilakses un kontroles centra apkopotā informācija uz 8.jūniju liecina: kopš pandēmijas datu apkopo- šanas kovids pārslimots
129 172 reizes (pieņemot, ka kāds iemanījies izslimot atkārtoti), bet viņsaulē aizgājuši 2423 iedzīvotāji. Rupji noapaļojot, tie ir gandrīz 2% no slimojušajiem. Pilnībā apstrīdama un neakadēmiska metode, bet dikti iedvesmojoša – labāk būšu viena no 1, 10 vai 100 tūkstošiem, ne tajā pārītī no simts.
Komentāri