Mums patīk baidīties. Vieni baidās no vakcīnas pret “Covid-19”, otri baidās saslimt ar šo slimību. Un, piemēram, ar Stambulas konvenciju, vieni baidās, ka, to pieņemot, saplūdīs dzimumi, nebūs ne īsti vīriešu, ne sieviešu, otri , ka nepieņemot dokumentu, Latvijā vīrieši turpinās fiziski ietekmēt sievas un draudzenes. Un cik ilgi gan nav skanējušas bažas, ka, ļaujot augstskolās ienākt svešvalodām, pazudīs latviešu valodas daudzveidība un izmantošana, bet tikpat spēcīgs ir satraukums, ka, bremzējot citu valodu lietošanu studijās un pētniecībā, nevarēsim kļūt intelektuāli stipri un nozīmīgi.
Tie ir vien daži pretēji vērsti domu virzieni. Līdzko politiķi vai citi viedokļu līderi sabiedrībā iemet kādu pārmaiņu ideju, tā sākam baidīties. Ar bailēm par apstāšanos un lejupslīdi, ja jauno neieviesīs, citus cenšas pārliecināt ieceres piekritēji; ar satraukumu, ka kaut ko būtisku zaudēsim, savu pozīciju aizstāv noliedzēji. Vienmēr vairāk baiļu un bažu, mazāk tieši tā, ko iegūsim vienā vai otrā gadījumā.
Diskusijās trūkst pozitīvu argumentu. Tāpat to trūka nu jau īstenotajai administratīvi teritoriālajai reformai. Pāris teikumu no vienas puses – ieguvums būs līdzekļu koncentrēšana, vērienīgāku projektu īstenošana un kvalitatīvāki pakalpojumi. Pāris arī no pretējās – varas centrs attālināsies, līdz ar to pakalpojumi būs mazāk pieejami, par laukiem aizmirsīs. Neatceros, ka, piemēram, jaunajā, lielajā Cēsu novadā iesaistītās pašvaldības būtu kopā likušas skaitļus, rēķinājušas, kā veiksmīgāk būvēt vietvaru, ar saviem variantiem nākušas pie iedzīvotājiem vai gājušas pie valdības un Saeimas. Tomēr ne viens vien no tiem, kas pārvalda kādu no septiņiem novadiem, kuri no 1.jūlija būs viena pašvaldība, oficiālajos pašvaldību izdevumos ir uzskaitījis tikai negācijas. Lūk: “Par tādu sakoptību kā tagad pēc laika, iespējams, varēs tikai sapņot”; “Šī reforma pēc būtības un satura ir atgriešanās padomju laikos. Tomēr mēs, iepazinuši neatkarības un patstāvības garšu, neļausim tai izzust!”
“Kad atnāks latviešiem tie laiki, / Ko citas tautas tagad redz, / Kad aizies tumsība kā tvaiki, / Kas ļaužu acis cieti sedz?”- 19.gadsimta vidū jautāja Jānis Ruģēns, dzejnieks, viens no pirmajiem latviskuma stājas turētājiem. Jautājums joprojām nezaudē nozīmīgumu, vien ar citu saturu. Kad mēs pratīsim sarunāties, ieklausīties, aizstāvēt savu viedokli, vērtēt cita un kopā iet ceļu?
Komentāri