Dzīvojam šodien, domājam par nākotni, bet, gribam vai ne, līdzi velkas pagātne un nevietā pateiktais. Spilgts piemērs tam ir Tokijas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas rīkošanas komanda, kuru burtiski vajā kādreiz neapdomīgi runātais. Skaistajā ceremonijā, ko gaida visā pasaulē, savu darbu ielikuši daudzi. Taču viņu vārdi vēsturē paliks ar kaut ko citu. Ar atlaišanu no darba. Režisors atlaists tikai dažas dienas pirms lielā notikuma, jo publiski parādījies kāds vēl pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu videoieraksts, kurā toreiz komiķis Kobajaši redzams, jokojot par holokaustu. Režisors savā paziņojumā uzsvēris, ka joki nedrīkstot raisīt ļaudīs negatīvas emocijas, un atzinis, ka viņam nebijusi taisnība un viņš nožēlo.
Tikai dažas dienas iepriekš ceremonijas sagatavošanas komandu bija spiests pamest komponists, jo atklājies, ka skolas gados viņš ņirgājies par klases biedriem invalīdiem. Savukārt martā atlūgumu iesniedza radošais direktors, kurš nogrēkojās, pajokojot, ka ar savu korpulenci pazīstama aktrise un komiķe varētu uzstāties Olimpiskā sivēna lomā. Arī rīcības komitejas priekšsēdētājs pēc izrunāšanās atstāja amatu. Viņš izteicies, ka sievietes pārlieku daudz runājot un ka sanāksmes viņu dēļ ieilgstot.
Nu ja, cita mentalitāte un kultūra. Grūti iedomāties, ka kāds Latvijā pēc nesmukas izrunāšanās tiktu atlaists vai pats aizietu no amata. Ja tāda rīcība būtu pašsaprotama, daudzas sēdes Jēkabnamā vai diskusijas televīzijā būtu tik politkorektas un komplimentāras, ka medijiem ziņās nebūtu, ne ko rakstīt, ne rādīt. Saprotam taču, ka visbiežāk otra apvainošana visdažādākajiem vārdiem ir vien sevis izrādīšana, sak, redz, kā es pateicu, kāds malacis. Un diemžēl izrādīties ar gudrību māk reti kurš, toties paspīdēt ar muļķību nav grūti. Vien nedrīkst aizmirst, ka izgaismots muļķis pa gabalu nespīd un gaismu nedod.
Cik bieži, klausoties kāda runāšanā, nenākas nodomāt, – būtu labāk paklusējis, desmito reizi kult tukšus salmus nav prāta darbs. Bet runasvīrs tik runā, jo viņam patīk, ka viņā klausās. Un jāmeklē vārdi, kas klausītājam silda sirdi. Lišķība ir tik pūkaina. Tās spalvās tik viegli noslēpt duncīti, lai pēcāk augstprātībā izslietos. Un sajustos varens. Nu gluži vai aina no priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu izrādes.
Kāpēc vispār daudziem tik ļoti gribas runāt? Vai tad klusējot un darot nebūs labāks rezultāts? Bet kāds var nepamanīt, ka tu kaut ko dari. Beigu beigās, ja nav domas, viedokļa, ko teikt, var iemācīties kādas slavenības citātu, trīs anekdotes vai pārīti Bībeles pantu un ar tiem atbildēt, oponēt, argumentēt jebkurā situācijā. Vai neizklausīsies inteliģenti?
Tā, lūk, sākumā bija fakti no Japānas, beigās tīrā salmu klēpīša kulšana septīto reizi. Vārdi, kad tie uzrakstīti datorā vai nodrukāti avīzē, vismaz izskatās līdzeni un skaisti. Saturam nav nozīmes. Kad tie izskan, tas jau ir kas pavisam cits. Un, ja vēl vējains laiks, diezin kur un kas saklausīs. Un tad var būt sekas. Kā japāņiem.
Komentāri