Valstiskā aktualitāte numur viens pēc otrdien notikušās valdības sēdes, visticamāk, šodien jau zināma visiem. Uz trim mēnešiem, tātad teju līdz pat Lāčplēša dienai, četrās pašvaldībās pie Baltkrievijas robežas izsludināta ārkārtējā situācija strauji progresējošās nelegālās migrācijas plūsmas apturēšanai. Pie ministru galda sagatavotais, bet Saeimā vēl šodien apstiprināmais rīkojuma projekts paredz nelikumīgās migrācijas ierobežošanai talkā robežsargiem nākt arī Valsts policijai un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Paredzēts, visiem uz šo laiku nosakot tiesības, veikt nepieciešamos pasākumus (arī lietot fizisku spēku vai speciālos līdzekļus), lai pārliecinātos, ka robežu nelegāli šķērsojusī persona izpilda rīkojumu atgriezties valstī, no kuras tā neatļauti ienākusi mūsu valsts teritorijā. Ārkārtējās situācijas iezīmētajā teritorijā netiks pieņemti arī iesniegumi par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
Pašaizsardzības vārdā tas šķiet vienīgais iespējamais solis, ņemot vērā šīs vasaras nelegālo migrantu plūsmas samilzušos skaitļus kaimiņos Lietuvā. Nu tas ir arī pie mums, jo īpaši pēdējā nedēļā – četru dienu laikā vairāk nekā 200 personas jeb septiņkārt vairāk nekā visā pagājušā gadā kopā nelikumīgi pārnākuši pāri austrumu robežai. Tas jāierobežo ne tikai pašaizsardzības kontekstā, arī pienākuma ziņā pret Eiropas Savienības kopējām interesēm, lai nepieļautu nekontrolējamu plūsmu jebkuras vēl citas dalībvalsts virzienā.
Tomēr pēc šīs ziņas nevaru tā vienkārši aiziet gulēt. Pieļauju, daļai Latvijas iedzīvotāju pirmā reakcija, dzirdot par notiekošo pierobežā, ir: “Vai man savā sētā problēmu trūkst?” Bēgļu plūsma un tagad paredzētā ārkārtējā situācija skar tās puses, ko par to lauzīt galvu. Tāpat kāds mikroblogošanas vietnē Twitter paspējis pajokot – jau pandēmijas dēļ ir sasniegta tā uztveres stadija, kad kārtējā ārkārtējā situācija nemaz vairs nešķiet tik ārkārtēja. Tomēr jebkura iespējamā tālāko notikumu attīstība kaut kā agrāk vai vēlāk kaut netieši ietekmētu arī katra ikdienišķo dzīvi. Taču, pat apjaušot šīs migrācijas mērķtiecīgo virzīšanu, to, ko politiķi nu jau nodēvējuši par Lukašenko režīma sākto hibrīdkaru, kā arī apzinoties, ka pie katras bēgļu plūsmas vienmēr būs cilvēki, kas šo mirkli izmantos ļaunprātīgi, man tik un tā mieru nedod cilvēku kā gružu pārslaucīšana no vienas istabas otrā. Un tad viņi uz stenderes iestrēgs, jo notiek taču hibrīdkarš.
Bezgala jau viltīgs tas vecais kūmiņš izrādījies, kā arī savus draudu solījumus par migrantu palaišanu Eiropā prot jaudīgi piepildīt. Skatos baltkrievu diktatora iestudēto preses konferenci, un tā vien šķiet, ka centienos iebiedēt pasauli jau redzamas putas uz lūpām. Un nesaprotu, ko domāt un pat ko just. No vienas puses, it kā pat nepieklātos nopietni analizēt viņa neadekvātos spriedumus, no otras, – par trakiem dzīvniekiem apzināmies, ka viņi ir vēl bīstamāki nekā veselie un viņus nebiedē nekas. Arī tribunāls un atklātu noziegumu pierādījumi.
Komentāri