Karš Ukrainā notiek jau pusgadu, aptaujas Krievijā liecina, ka tās iedzīvotāji cenšas neredzēt un nedomāt par notiekošo.
Proti, augusta vidū Levadas centra publicētā aptauja par attieksmi pret notikumiem īpaši nav mainījusies, tagad, vasarā, pat ir mazinājusies – par t.s. “specoperāciju” kā galveno un svarīgāko tagad interesējas vien 32 procenti iedzīvotāju atšķirībā no marta, kad to par galveno notikumu uzskatīja 75 procenti iedzīvotāju Krievijā. Protams, to var skaidrot ar vasaras atvaļinājumiem un centieniem atpūsties.
Kā jau esmu minējusi agrāk, aptaujas daudzos jautājumos tā īsti neatspoguļo sabiedrības nostāju, bet kopumā, manuprāt, tam var ticēt, ka viens no veidiem, kā sevi pasargāt no visa, kas notiek, ir neinteresēties, nedomāt par to, kas uztrauc. Tiesa gan, karš jeb “specoperācija” joprojām ir aptauju pirmajā vietā. Pēc tam seko Krievijas prezidenta Putina ārvalstu vizītes, tikšanās ar citu valstu vadītājiem un vienošanās par Ukrainas graudu eksportu. Tālāk sarakstā seko plūdi Sočos, karstums un tikai pēc tam – sankcijas pret Krieviju un cenu paaugstināšanās. Tiesa gan, eksperti teic, ka, beidzoties vasarai un atpūtai, jautājumi, kuri saistīti ar cenām, bezdarbu un ikdienas dzīvi, atgriezīsies svarīgāko lokā. Vēl jāpiebilst, ka ir pagājis pusgads, kopš sākās sankciju ieviešana kara dēļ, un iedzīvotāji sankciju ietekmi sāk just aizvien vairāk. Grūti spriest, vai varai Krievijā izdosies noturēt iedzīvotājus nosacītā miera un pakļaušanās līmenī, bet tas ir pat ļoti iespējams, jo valsts kontrolētie mediji, pēc iedzīvotāju domām, joprojām ir visuzticamākie un visvairāk tiem tic gados vecāki cilvēki.
Mēs Latvijā, manuprāt, kļūstam neiecietīgāki un dusmīgāki, jo daudzos jautājumos par dzīvošanu un iztikšanu ziemā skaidru atbilžu nav. Protams, emocijas ir pirmā un dabiskā cilvēku reakcija gan uz priecīgiem, gan bēdīgiem un traģiskiem notikumiem, tādēļ saglabāt mierīgu un līdzsvarotu attieksmi ir grūti. Saeimas vēlēšanas spriedzi nemazina, un brīžiem mūsu patriotisms pieņem visai radikālas formas. Piemēram, jautājumā par Krievijas neatkarīgajiem žurnālistiem, kuri tagad savai auditorijai strādā, atrodoties Latvijā. Viņi cenšas, lai Krievijas iedzīvotāji uzzinātu kaut daļu no tā, kas patiesībā notiek. Protams, no viņiem jāprasa ievērot Latvijas likumus un nav jāļauj pamācīt, kā mums pareizi dzīvot – par to lēmumus pieņemsim mēs paši. Domāju, varētu ieviest grozījumus likumā, kas prasītu, lai viņi kaut viselementārākajā līmenī apgūtu latviešu valodu, un domāju arī, ka to no viņiem varētu prasīt, ja viņi vēlēsies pagarināt uzturēšanās atļaujas Latvijā. Bet saceltais tracis, piemēram, ap “Dožģ” interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi ir kļuvis absurds. Noskatījos šo interviju. Manuprāt, ir saprotams, ka jautāts tas, kas interesē un uztrauc Krievijas iedzīvotājus, un Rīgas mēra atbildes bija perfektas. Protams, “Dožģ” auditorijai ir savi uzskati, kas tikuši veidoti visus pēckara gadus, nedomāju, ka viņi saprot, ka t.s. Uzvaras pieminekļa nozīme latviešu prātos un sirdīs ir ar pavisam citu nozīmi, ka tas ir okupācijas simbols. Tādēļ mēra intervijā sacītais ir ļoti svarīgs.
Jā, varu piekrist, ka zināma augstprātība, “vecākā brāļa” sindroms brīžam bija jūtams. Gan jāpiebilst, ka tāda maskaviešu pārākuma sajūta “Dožģ” vienmēr ir piemitusi, arī viņiem strādājot Krievijā. Bet Latvijas interesēs ir, lai patiesību par notiekošo uzzina aizvien vairāk iedzīvotāju Krievijā.
Jebkurā gadījumā nešaubos, ka emigrantu rīcībai Latvijā seko mūsu drošības iestādes un vajadzības gadījumā jebkuru no viņiem var izraidīt. Tādēļ pieprasīt izraidīt visus Krievijas žurnālistus nav prātīgi, jo savā valstī viņus, labākajā gadījumā, agri vai vēlu apcietinās, vai arī ar viņiem notiks kāds “nelaimes gadījums”. Tāpat ir mazliet dīvaini dusmoties par to, ka Latvijas mediji pastāsta Putina un viņa režīma kārtējos melus, jo, lūk, par to ir paziņojusi Krievijas ziņu aģentūra. Vai mums nav jāzina, kādi meli atkal ir sagatavoti par Ukrainu, par Baltijas valstīm, par Eiropu un ASV?
Ļaujot vaļu emocijām un necenšoties domāt par notiekošo, neanalizēt to ir bīstami, jo pamazām varam nonākt turpat, kur dzīvo liela daļa Krievijas iedzīvotāju – naidā, dusmās, aizspriedumos. Bet tie nekad un nekur vēl nevienam nav bijuši uzticamākie pavadoņi, tikai izraisa jaunus konfliktus un problēmas. Tādēļ, domāju, neaizmirstot, ka te ir Latvija, ka latviešu valoda ir valsts valoda un ka patvērumu ieguvušajiem nav tiesību noteikt, kā mēs dzīvosim, spriedīsim un rīkosimies ar vēsu prātu, nevis tikai emociju pārņemti.
Komentāri