Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Nelaime nelaimes galā

Anna Kola
06:30
04.09.2022
41

Pavisam nesen internetā pieejamajos ziņu portālos parādījās vēsts par pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” izveidoto desmit sēriju dokumentālo filmu ciklu “Karmas latvieši”, kurā pētīs, kā uzbūvēts ar ezoteriku un maģisko domāšanu saistītais bizness Latvijā.

“Kas no tā pelna? Un kas patērē šos pakalpojumus? Sērijas veidotas kā mini detektīvstāsti, kuros žurnālistes atklāj, kā talantīgas sociālā tīkla “Instagram” satura veidotājas, harizmātiski dziednieki un kosmosa enerģiju nolasītāji pelna naudu, manipulējot ar mūsu cerībām un bailēm,” tā vēsta ievadteksts raidījuma aprakstam.

Brīvdienās aizdomājos par šo tēmu vēlreiz, citas tautības ieceļotāju pamudināta, ja tā var teikt. Ar ģimeni apmeklējām Carnikavas “Nēģu svētkus”, kad uzmanību piesaistīja viens no tirgotāju stendiem, kur rindojās interesantas sudraba rotaslietas. Sudrablietas ar folkloras, etnisko motīvu ir mana vājība. Ar meitām pētījām rotas, vienlaikus pamanot, ka tirgotāji nerunā latviski. Uzsākot sarunu, atklājās, ka abi – jauns vīrietis un sieviete – ir atceļojuši uz Latviju no Brazīlijas un dzīvo šeit jau trīs gadus. Sieviete ar mani sarunājās latviski. Protams, ar grūtībām, bet tomēr centās, nekautrējoties pajautāt kādu vārdu, ko nezināja. Tas, kas man lika lieku reizi aizdomāties par mūsu tautas garīgās pārliecības ceļiem, bija viņas komentārs, kad atvadījāmies un viņa man un meitām pasniedza papagaiļa spalvu cienīgas, krāsainas lentītes ar uzrakstiem portugāļu valodā. “Šīs lentītes katra uzsieniet tādā vietā, kur tās nevar atsieties. Ne kā aproci, ne ap potīti, bet tur, kur tās netraucēti var karāties. Katra savai lentītei uzsieniet trīs mezglus, pie katra mezgla kaut ko ievēlieties,” piemiegdama savu brūno aci, mums novēlēja jaunā brazīļu rotaslietu tirgotāja, piebilstot, ka šai ziņā Latvijai ar Brazīliju daudz kopīga – visas neskaitāmās māņticības.

Visinteresantāk šķiet tas, ka mēs tomēr uzskatām sevi par kristīgu sabiedrību un skaļi izsakāmies, ka šādām darbībām neticam, tās nestrādā, tās visas ir muļķības. Vēl pirms dažiem gadiem arī man šķita, ka tādi dziednieki, ekstrasensi ir milzīgs retums un redzami vien kaut kur Krievijas TV šovos vai varbūt dzīvojam augstu kalnos, sargājot savu Dieva dāvanu. Maldījos, kad pirmoreiz par tādu ļaužu regulāru apmeklēšanu uzzināju no kādas pēc laulībām jauniegūtas radinieces. Izrādījās, lielais vairums labi situētu, ekonomiski nodrošinātu ģimeņu nez kāpēc regulāri dodas pie viena, otra, tad trešā “vārdotāja”.

Publiski pieejamajā Latvijas dziednieku reģistrā atrodams 231 dziednieka vārds. Mūsu ne pārāk lielajā valstī šis skaitlis liekas diezgan ievērojams. Taču reāli dziednieku mūsu valstiņā, visticamāk, ir vēl vairāk, jo sarakstā neatradu, piemēram, labi zināmās un izdaudzinātās Elejas Veronikas vārdu.
Pārsteidzošas šķiet šīs divas galējības. Esam kristīga nācija, lielais vairums ļaužu, sevišķi vecākās paaudzes, pieder noteiktai draudzei un arī cenšas baznīcas norises apmeklēt pietiekami regulāri. Tomēr folkloras klātesamība un tā dēvētās māņticības mūsu ikdienā atrodamas ik uz soļa, pat ja uzskatām sevi par visīstākajiem kristīgās mācības sekotājiem. Ja mājās kas aizmirsts, dodoties prom, nebraukt lietai pakaļ – būs neveiksme. Ja mājās ielido putns, atkal būs nelaime. Ja steigā uzraujam kreklu ar oderi uz otru pusi, tad atkal – diena solās nebūt veiksmīga. Tas pats ar latviešu tautas sapņu skaidrojumiem.

Esmu salīdzinājusi gana daudz skaidrojumu mūsu valodā atrodamajos avotos un, piemēram, angliski izdotās grāmatās. Lieki piebilst, mūsējie skaidrojumi izceļas ar negatīvismu, solot nelaimi. Tas man liek aizdomāties, vai tik tieši šī negatīvo, iespējamo nelaimes vēstnešu meklēšana arī neliek zem­apziņā raudzīties pēc kāda, kas var palīdzēt no tā izvairīties? Lūk, arī ar pārdabiskām spējām apveltīto tantiņu rūpals plaukst.

Neapšaubu, ka ir cilvēki, kam ir Dieva dotas, gaišas spējas sajust cita cilvēka enerģētisko lauku un pat to ietekmēt, jo, galu galā, mēs ikdienā apmaināmies ar enerģiju ik uz soļa, tikai par to nedomājam. Vai nav bijis tā, kad pēc strīda ar kādu jūtamies iztukšoti? Vai pēc vienkāršas sarunas ar kādu, kurš ir noskaņots pesimistiski vai agresīvi, pat ja uzskati krasi neatšķiras, tāpat jūtamies nelāgi?
Pirms pāris gadiem no paziņas dzirdēju par kādu mistisku vecu sieviņu, kas dzīvo Aizkraukles pusē. Kā mana paziņa teica, viņa ļoti ticīga, ir vietējā draudzē, bet tomēr zīlē likteni vai dievszinko ar parastajām spēļu kārtīm. Tai pašā laikā katram pie viņas atbraukušajam dala mazus pareizticīgo krustiņus un ikonas. Vecā kundze par naudu aicina draudzi aizlūgt par konkrētiem “pasūtījumiem”, piemēram, veiksmi biznesā, tā vēstī šīs mistiskās kundzes apraksti.

Interesanti ir arī tas, ka par šiem ļaudīm lielākoties uzzina tikai no mutes mutē, katram visdrīzāk piepušķojot savu stāstu, un tā nu šī cilvēku muļķošana turpinās. Ar neviltotu interesi gaidu jauno pētnieciskās žurnālistikas raidījumu sēriju. Jācer, ka būs iespēja uzzināt plašāk šī rūpala aizkulises un to, cik apdāvināti šie dziednieki, vārdotāji, burvji un zīlnieki ir patiesībā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Tas vēl nav noskaidrots

19:59
04.12.2025
20

Līdz ar filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kam veltītas tikai pozitīvas atsauksmes, sabiedrība pievērsusi lielāku uzmanību Latvijas basketbola vēsturei un tās veidotājiem. Tā pēdējās nedēļās interneta portālos un preses izdevumos bieži lasāmas intervijas ar vienu no Latvijas basketbola leģendām Skaidrīti Smildziņu-Budovsku. Viņa ir viena no pirmās TTT komandas meitenēm, kas vēl ir mūsu vidū. 82 […]

Vai mākslīgais intelekts nogalinās medijus?

19:58
03.12.2025
22
1

Kad radās un plašu popularitāti iemantoja televizori un dažādas televīzijas pārraides, ātrs gals tika paredzēts radio, jo kāda gan jēga kaut ko tikai klausīties, ja var reizē arī skatīties. Tomēr radio dzīvo vēl šodien un nebūt nešķiet, ka būtu uz miršanu. Kad parādījās datortehnoloģijas un vēl jo vairāk plašās interneta iespējas, ātru galu paredzēja abiem […]

Ar iepirkumu sarakstiņu rokās

09:50
02.12.2025
31

“Lai palīdzētu iepirkties lētāk, decembrī Centrālā statistikas pārvalde sāks ievākt lielveikalu ķēdēs pārdoto pamata pārtikas produktu cenas. Kur tās varēs atrast,” vēsta žurnāls “Ir” publikācijā “Kur lētāki brokoļi”.Rakstā paskaidrots: “Iepērkoties pārdomāti, nevis impulsīvi, mēs varam apturēt pārtikas cenu pieaugumu, uzskata rīdzinieks Arturs Zikovs. Viņš ir programmētājs, tomēr ar naudu nemētājas. Lai ekonomētu, agrāk bieži pārskatīja […]

Nerimstošais Kijiv-gurums

09:50
01.12.2025
23

Notikumi virzās pa apli, un šobrīd manī kaut kur pazudusi ticība kaut kad tikt no tā ārā. Teju ik dienu sev nākas atkārtot – kaut kad tās kara šausmas beigsies. Lai gan vairs nesaprotu, kā tieši tas var beigties, ja pat sākuma punktu sen vairs nemāku noteikt. Mums ģeogrāfiski vistuvākais karš visvienkāršākajā, acīmredzamākajā un ļoti, […]

Ieraudzīt un novērst vardarbību

09:48
01.12.2025
20

Šogad centram “Marta”, Latvijas sieviešu tiesību aizstāvības organizācijai, aprit 25 gadi. Centrs sniedz profesionālu rehabilitāciju vardarbībā un cilvēku tirdzniecībā cietušām pieaugušām personām. Pērn palīdzību saņēma 790 cilvēki Latvijā. Viena no būtiskākajām pārmaiņām, ko centram ar neatlaidīgu darbu izdevies panākt, ir plašākas sabiedrības izpratne, ka vardarbība ģimenē nav pieņemama. 25. novembris ir Starp­tautiskā diena vardarbības pret […]

Vai spēsim mainīt demogrāfijas līkni

10:22
26.11.2025
36
1

Novembris Latvijai ir nozīmīgs mēnesis, kad īpaši domājam par mūsu valsti – tās pagātni, pārbaudījumiem, iespējamo nākotni. Par Latviju es domāju arī, piedaloties divu iestāžu atklāšanā. Jaunpiebalgā bijušajā skolas ēkā durvis vēra senioru nams “Piebalga”, savukārt Cēsīs, Dārtas ielā, svinīgi tika atklāta atjaunotā Cēsu Bērzaines pamatskolas pirms­skolas “Dārtiņa” ēka. Divas celtnes, kas ļoti gaidīja atdzimšanu: […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi