Dzīve izspēlē dažādus scenārijus, garlaikoties nav kad. Notikums nomaina notikumu, vienu satraucošu vēsti pārspēj vēl satraucošāka, cilvēks mēģina izdarīt secinājumus no uzkrātās pieredzes, lai taču beidzot dzīve kļūtu paredzamāka, labāka, drošāka, bet, kas tev deva, – dzīves režisoram jau gatavs jauns scenārijs. Un traucamies tālāk, mēģinādami noķert paši savu “asti”.
Mani kā “mazo” skolu piekritēju vairāku gadu garumā nespēja pārliecināt nekādi argumenti, kas norādīja uz “lielo” skolu priekšrocībām, kuru galvenais trumpis ir it kā izglītības kvalitāte, aiz kā patiesībā slēpās, manuprāt, vienkārši finanšu līdzekļu ekonomija. Tiecoties tikai pēc izglītības kvalitātes, ignorējot cilvēka dabu, bērnu raksturu, psiholoģiskās īpatnības, nākas atzīt – atkal esam kļūdījušies, jo daudzskaitlīgu skolēnu kolektīvos plaukst un zeļ savstarpēja pāri darīšana, ņirgāšanās, ilgstoša psiholoģiska un pat fiziska pāri darīšana jeb, modernāk izsakoties, mobings. Un Latvija citu valstu vidū, kā liecina pētījumi, šajā ziņā diemžēl ir priekšējās rindās. Klusi, bet aizvien biežāk sadzirdami atzinumi, ka bērnam piemērotākas tomēr tās mazās skolas. Nu kaut vai tāpēc, ka, kā atzīst viena no mobingā savulaik cietušajām meitenēm, tagad māmiņa: “Ir jāsaprot, ka tā nav vienkārši vieta, kur mēs aizvedam bērnus un atstājam pamācīties, iegūt zināšanas matemātikā. Bet tā reāli ir vieta, kur viņi mācās visu dzīvi.” Arī bērnu un jauniešu psihoterapeits Nils Konstantinovs skaidro: “Ir svarīgi, lai būtu lielas skolas, jo tad mēs varēsim iedot jauniešiem vairāk zināšanu, būs labāki skolotāji, bet lielas skolas nenozīmē neko labu psihoemocionālajai veselībai.”
Pārskatīt līdz šim izceltās un goda vietā liktās vērtības likusi arī pandēmija, liekot nonākt pie atziņas – mazskaitlīgākā kolektīvā vienkāršāk uzturēt epidemioloģisko drošību, vienkāršāk mainīt darba kārtību, vienkāršāk informēt, kontaktēties citam ar citu. Ne reizi vien no mazāko skolu vadītājiem dzirdēta atziņa – mēs jau galā tiksim, bet kā būt tām lielajām. Bet lielās klusē, nedrīkst taču teikt – netiksim galā, tāpat kā nedrīkst teikt- mūsu skolā ir problēmas ar mobingu. Kuri vecāki gan izvēlēsies savam bērnam tādu izglītības iestādi? Un skolas klusē, slepenos datus atklāj vien anonīma aptauja, kuras rezultāti netiek personalizēti.
Jau rīt skolas uzņems jaunā mācību gada audzēkņus gan mazās, gan lielās skolās. Visi taču viņiem ceļā uz kvalitatīvu izglītību vēlam tikai to labāko: drošu un estētisku vidi, jaunatklāsmes un jaunradīšanas prieku, arī satikšanās un kopbūtnes prieku. Būsim taču atkal mācījušies no kļūdām, un izskanējis izglītības ministrijas solījums, ka “līdz ar reformu Latvijas izglītības iestādēs pirmo riezi reitingus noteiks ne tikai pēc sekmēm centralizētajos eksāmenos un panākumiem mācību olimpiādēs, bet arī pēc skolēnu drošības un psiholoģiskās labklājības”. Patiešām prieks dzirdēt tādu apņemšanos!
Komentāri