Ir jau ir taisnība teicienam: “Jo mazāk zināsi, jo mierīgāk gulēsi.” To pārfrāzējot, gandrīz vai jāsaka: “Jo mazāk zināsi, jo garšīgāk ēdīsi.” Nepietiek jau ar to vien, ka dietologi un mediķi rūpēs par mūsu veselību iesaka ēst diētisku, maz kaloriju saturošu ēdienu, kas pārsvarā nozīmē dārzeņus, augļus, pākšaugus, no rupji apstrādātiem graudaugiem sagatavotus produktus. Tiek iesacīts atteikties no sviesta, dzīvnieku izcelsmes taukiem, trekna krējuma, tai skaitā saldā, cūkgaļas, baltmaizes, dažādiem našķiem – tātad visa garšīgā. Un katru reizi, pārkāpjot ieteikumus, rodas gandrīz vai vainas, kauna sajūta, ka esi apēdis ko ļoti neveselīgu, tātad veselību apdraudošu. Iztēlē uzburas ainiņas, kā tas ietekmē tavus asinsvadus, sirdsdarbību, kā garšīgais treknumiņš priecīgi iesēžas ķermeņa apaļākajās vietiņās. Tā domājot, apetīte saplok, un tas laikam ir labi.
Un tad zināšanas par pārtiku papildina vēstījumi, cik daudz konservantu, dažādu ķīmisku piedevu tiek pievienots pārtikas produktiem, kurus gatavus vai pusgatavus iegādājamies tirdzniecības vietās. No tiem pasargāti nav arī ēšanai ieteiktie augļi un dārzeņi, pat ne graudaugu produkti, jo, lai pie tiem tiktu, arī jālieto ķīmija. Nav taču mūsdienu cilvēkam laika un vēlēšanās strādāt zemes darbus, ilgi un pacietīgi rušinoties pa zemīti, ar rokām izraut nezāles, ar sentēvu metodēm apkarot kaitēkļus, mums viss jādara ātri un efektīvi, lai pēc tam paspētu uz sporta zāli, uz treniņiem, sacensībām, citām jaukām nodarbēm. Tā nu, atrodot daudzos E simbolus uz pārtikas iepakojuma, apetīte sarūk vēl par kādu iedaļu.
Lai tā pazustu pavisam, trūka ziņu, cik daudz plastmasas savā organismā mēs uzņemam no pārtikas iesaiņojuma. Biedrība “Zero Waste” veikusi pētījumu “Plastmasa zem lupas”, kura mērķis bija noskaidrot, cik daudz dažādu kaitīgo ķīmisko vielu, kas izdalījušās no plastmasas taras, iesaiņojuma, var atrast cilvēka urīnā. Rezultāti biedējoši: visu dalībnieku urīnā tika atrasti 13 no 17 meklētajiem ftalātiem un četri no 11 fenoliem. Es gan, protams, nezinu, kas slēpjas aiz šiem nosaukumiem, cik tie draudīgi manam organismam, taču, uzticoties pētījuma autoriem, nojaušu – nekas labs tas nav.
Tad nu jāsāk domāt, ko un kā lai ēd. Ja ļauj valdīt visam zināmajam par pārtiku, laikam labāk neko. Vai nomirt bada nāvē, nomirt, tā teikt, veselam?
Nu taču, nē! Vēders tomēr “kungs visaugstākais”, ilgi kurkstošas vardes sevī neturēs, un roka, kas sniedzas pēc kārotās porcijas, neko nezina ne par kalorijām, ne konservantiem, ne plastmasas daļiņām.
Komentāri