Pēc Latvijas 3×3 basketbola komandas triumfa Olimpiskajās spēlēs Tokijā itin bieži izskanēja frāze: “Pasmaidi, smaids neko nemaksā!” Tā savu optimismu pauda paši olimpiskie čempioni, tā, savus komentārus papildinot, ne vienu reizi vien atgādināja viņu fani vai vienkārši visi par vienreizējo sasniegumu olimpiādē sajūsminātie. Jāsaka, bieži izmantotā frāze jau likās tāda kā nodeldēta, nelikās vairs ne interesanta, ne atjautīga.
No vienas puses, protams, par smaidīšanu patiešām neviens neliek maksāt, arī no cita pretī var saņemt smaidu gluži par velti. No citas puses, ja tā filozofiski piedomā, diezin vai gluži par velti iznāks. Ja ne naudas izteiksmē, tad ceļš un veids līdz iemeslam, kādēļ pasmaidīt, maksā, nu, kaut vai emocijas. Tās taču nerodas tāpat vien, no nekā. Ir kaut kas jāpiedzīvo, kaut kas jāizdara, lai rastos vēlēšanās pasmaidīt. Un ja nu gribas skaisti smaidīt, platu smaidu, kad atsedzas zobi? Ja dabas māte parūpējusies, tas neko nemaksā, ja ne, ja zobi jau tādi palietoti, skaists smaids maksā, ak, kā maksā!
Bet ja pavisam nopietni, par smaida cenu nākas domāt, kad atkal saskarē ar ārzemēm gribot negribot tiek atgādināts, cik ļoti postpadomju cilvēki atšķiras no Rietumvalstu pilsoņiem, kas Krievijas okupāciju nepiedzīvoja. Lai arī pagājuši jau 30 gadi, kopš esam jūgu nokratījuši, sekas jūtamas arī mūsu mentalitātē, visbiežāk nespējā būt atvērtiem, dabiski smaidošiem. Ir kaut kas, kas mūs, padomju laiku piedzīvojušos, ļauj atpazīt, vienalga kurā pasaules malā atrodamies. Un ne jau par latviešiem tādā situācijā tiekam dēvēti… Tad nākas sajust tādu kā naža dūrieniņu sirds apvidū.
Citādāk, par laimi, ir ar mūsu nākamo, pēcpadomijas, paaudzi, kas ar joni metās iepazīt un apgūt Rietumpasauli. Tikai arī viņiem secinājumi savi: pēc vairāku gadu prombūtnes negribas atgriezties Latvijā ne vien tādēļ, ka te sarežģītāka finansiālā un sociālā situācija, arī tādēļ, ka grūti samierināties ar drūmumu, nelaipnību, mūžīgo neapmierinātību apkārtējā sabiedrībā.
Arī pati bieži pieķeru, īpaši stāvot garākā rindā pēc kāda pakalpojuma, ka ne tās labākās domas un sajūtas tirda manu prātu. No kurienes tas man, mums? Tiešām vainīga pagātne, varbūt vainīgi ģeogrāfiskie platuma grādi – par maz mums saules, siltuma, gaismas? Gan, gan jau arī tas, bet patiesībā pasmaidīt tiešām nav tik grūti, ja apzināmies, ka ar to nu gluži vai bez kādiem ieguldījumiem jaukāku varam padarīt kaut vienu dzīves mirkli.
Komentāri