Septembris ir dzejas mēnesis, dzejai un literatūrai kopumā tiek veltīti dažādi pasākumi. Mani īpaši piesaistīja kāda diskusija sociālajos tīklos par to, ka mūsdienās skolēni bieži vien pat pēc vārda nezina tādus klasiķus kā Blaumani, Plūdoni, Brigaderi vai Veidenbaumu, nemaz nerunājot par konkrētiem šo rakstnieku un dzejnieku darbiem un vēl jo vairāk par ārzemju klasiķiem.
Pati, protams, skolā mācījos laikā, kad klasiķu lasīšana bija pašsaprotama, jāatzīst, man literatūras stundas ir ļoti patikušas. Lai gan ne visi darbi man bija saprotami, vienmēr ar interesi esmu tos analizējusi, arī nonākusi pie secinājumiem par autora pausto pamatdomu un vēstījumu. Skolotājas man vienmēr likušās kā vārti uz rakstnieku radīto tik dažādo pasauli. Man tik mīļo dzejnieku Frici Bārdu iepazinu skolas solā, bet omītes grāmatu plauktos atradu arī viņa dzejas izdevumu, iepazīstot Bārdas liriku vēl tuvāk. Savukārt, kad dzirdu piebaldzēnieti Dzidru Kuzmani runājam Ķenča lomā, man allaž acu priekšā ir vidusskolā veiktā “Mērnieku laiku” tēlu analīze – mēs zīmējām, līmējām, diskutējām -, un arvien ir interesanti redzēt, vai šie tēli, ko iznes noteikti cilvēki, sasaucas ar tiem, kādus tos redzējām un izpratām mēs.
Lasot diskusiju, redzams, ka situāciju skolēnu vecāki vērtē ļoti atšķirīgi. Ir, kas norāda, ka klasiķu darbus bērni, jaunieši joprojām lasa, bet daļa saka, ka vairs nav tāda obligātā literatūra un ir skolotāji, kuriem bērnībā nav paticis šos autorus lasīt un tāpēc neliek to arī skolēniem. Diskusijā piedalījās arī cilvēki, kuri pastāstīja, ka paši rosina bērniem lasīt klasiķu darbus, novērtēt ietvertās vērtības un atziņas, kas, laikiem ejot, nav zaudējušas jēgu un nozīmi. Un, izrādās, var būt arī situācija, kad bērni iesaka vecākiem, ko vajadzētu izlasīt, kad kāda skolotājas ieteiktā grāmata tik ļoti saistījusi. Un, lai gan ir daļa pieaugušo, kuri uzskata, ka bērni mūsdienās nespēj lasīt biezas grāmatas, nemaz ne tik sen pēc biezajām grāmatām par Harija Potera piedzīvojumiem bibliotēkā bija jāgaida rindā, jo lasīt kāro bērnu bija daudz.
Diskusijas raisās, vai klasiķu nezināšana ir līdzvērtīga vēstures nezināšanai, vai tas liecina, ka dzīvojam tikai šodienā un nesaprotam, kāpēc esam tieši tādi, kādi esam. Citi savukārt vaicā, vai paši vecāki zina jaunos autorus, vai var ar bērniem par tiem līdzvērtīgi diskutēt, jo, ja ir vēlme, lai bērni izprastu klasiķus, arī pieaugušajiem jāspēj orientēties un būt zinošiem par mūsdienu autoru darbiem. Protams, vienmēr uzreiz ir jautājums, cik no mūsdienu autoriem kļūs par klasiķiem, kuru darbi izturēs laika sietu.
Daļa diskutētāju norāda, ka skolēni nelasa, jo klasiķu darbos izmantota valoda, kādu mūsdienās nelieto, vārdus, kas vairs nav pazīstami, tāpat aprakstītās darbības ir svešas, tāpēc mēdz būt nesaprotamas. Tajā pašā laikā literatūras dažādība bagātina valodu un arī izpratni, cik daudzveidīga ir cilvēka daba, rīcība. Ir vecāki, kuri rosina pārskatīt to, kādas grāmatas bērniem ir jālasa, jo paši no saviem skolas laikiem atceras, ka, piemēram, Andreja Upīša “Zaļo zemi” pēc vidusskolas izlasījuši ar lielu interesi, tomēr agrākā vecumā tā nav bijusi saprotama.
Lai gan grāmata arvien ir vērtība, tomēr nenoliedzu, ka arī internetā iespējams atrast saturīgu un vērtīgu informāciju un lasāmvielu vai klausāmgabalu. Tomēr tieši grāmatas lasīšana ir kā mazie svētki, kā dāvana sev darba dienas vakarā. Arī saviem bērniem lasīju priekšā grāmatas, bet apzinos, ka viņi nav es, viņi uz grāmatu lasīšanu raugās citādi. Tomēr gan es varu viņus bagātināt, daloties pārdomās par izlasīto, gan viņi mani, stāstot, ko uzzinājuši ne tikai grāmatās vai žurnālos, bet arī virtuālajā vidē. Un šī domu un viedokļu apmaiņa ir interesanta un bagātinoša.
Komentāri