Mēdz teikt, ka cilvēki lielākoties dzīvo šodienai, mazāk domājot par to, ko mērķtiecīgi darīt savas nākotnes labā. Tajā pašā laikā ir daudz piemēru, kas pierāda pretējo. Vienmēr ir aktuāls jautājums, kādus mazos solīšus esam gatavi spert, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Kāds turpina peldēties rudenī, lai stiprinātu imunitāti, cits turpina mācīties arī pieaugušā vecumā.
Spēju skaidri redzēt nākotnes vīziju un darboties tās labā fantastiski izkopuši mākslas kolektīvu vadītāji – vai tā būtu dejas horeogrāfija, vai redzējums par izrādi, pirms to sākuši spēlēt aktieri. Arī pašvaldības līmenī tā ir spēja redzēt vairāk nekā tikai pāris soļu uz priekšu, piemēram, realizējot ieceri par daudzfunkcionālu sociālo pakalpojumu centru, pārvarot šodienas grūtības un saskatot ieguvumu ilgtermiņā.
Pirms kāda laika klausoties Finanšu nozares asociācijas rosināto diskusiju “Kāda būtu ideālā pensiju sistēma Latvijā?”, kurā diskutēja arī par to, ka sociālajām normām, piemēram, uzkrājumu veidošanai pensiju fondos vairākās paaudzēs, ir ļoti liela nozīme, bet mums šādas pieredzes vēl nav, tieši otrādi, piedzīvotas naudas reformas un politisko iekārtu maiņas, kas tieši veicinājušas uzkrājumu pazušanu kā nebijušu, neveicinot uzticēšanos šādai ilgtermiņa finansiālai rīcībai, tāpēc cilvēki ir kūtrāki šādu ilgtermiņa lēmumu pieņemšanā.
Tajā pašā laikā Latvijas Universitātes psiholoģijas profesors Ivars Austers diskusijā norādīja uz tā dēvēto relatīvo iracionalitāti. Viņš minēja piemēru, ka, ja jauniem cilvēkiem pajautā, vai viņi vecumdienās grib dzīvot tikpat labi kā šodien, visi teiks – jā! Bet brīdī, kad ir aktīvi jārīkojas, piemēram, jāveic iemaksas pensiju fondā, tikai ļoti mazs procents no šiem cilvēkiem būtu gatavi to darīt. Ar prātu cilvēks saprot, kā grib dzīvot, kā būtu ieteicamāk, bet, kad nonāk līdz personīgajam lēmumam par nepieciešamo aktīvo rīcību, tā ļoti atšķiras. Empīriskie pētījumi allaž apstiprinājuši, ka informētība, zināšanas vai pareizs priekšstats par pasauli negarantē to, ka cilvēks rīkosies atbilstoši tam, kā vajadzētu, atgādināja Ivars Austers. Profesors min tik vienkāršus piemērus, kā pārmērīga ēšana, smēķēšana vai alkohola patēriņš. Ikviens zina, ka nevajag lietot par daudz alkohola, smēķēt vai uzņemt pārmērīgi ēdienu, tomēr to dara.
Ņemot vērā šo faktoru, finanšu eksperti izteica viedokļus, ka laikā, kamēr cilvēks ir aizņemts ar citām domām, ir vērtīgi, ka valsts nosacīti pieņem lēmumu viņa vietā. Nu, piemēram, ja gados jauniem cilvēkiem otrā līmeņa pensiju uzkrājumam varētu automātiski paredzēt kādu no aktīvajiem plāniem. Tas ir riskantāks, bet vairākās desmitgadēs līdz ar to krietni ienesīgāks, protams, ar iespēju cilvēkam jebkurā brīdī to mainīt. Līdz ar to līdz brīdim, kad jaunietis vispār sāks aizdomāties par nodrošinājumu vecumdienām, automātiski izvēlētais pensiju plāns jau būs strādājis viņa labā.
Nenoliedzami, finanšu pratība ir ļoti būtiska cilvēka prasme. Mēs bieži vien to tikai apgūstam, tāpēc ir labi, ja tā var iet roku rokā ar valsts izstrādāto atbalstu iedzīvotāju finansiālās stabilitātes nodrošināšanā.
Komentāri