Starp ierakstiem sociālajā tīklā “Facebook” pamanīju ziņu, ar ko bija dalījies kāds no paziņu loka. Danas Neikenes ieraksts bija patiesi satraucošs, jo skar tēmu, par kuru avīzē rakstu ne pirmo reizi. Līdzcilvēku atsaucība, iejūtība, līdzjūtība. Ar to mūsu valstī situācija ir mazliet apbēdinoša. “[..] Šodiena: pelēks Biķernieku mežs, auto traucas četrās joslās šurpu turpu, un kādus piecus metrus no braucamās daļas mežā “klumburē” meitenīte – rozā jaka vējā plivinās atvērta, baltā šalle un rozā mugursoma tiek vilktas pa zemi, viņa raud… Man cauri smadzenēm tūkstotis domu, arī ļoti sliktas…, esmu spiesta aizbraukt līdz meža otram galam, lai apgrieztos… Atpakaļceļā jau pa gabalu grūti nepamanīt viņas rozā ekipējumu uz pelēkā meža fona… Piestāju. Nepaspēju vēl neko pajautāt, kad viņa caur asarām izkliedz: “Aizved mani uz mājām!!!” Stāsts ir ar labām beigām. Izrādās, sajaukts sabiedriskais transports, bērnam nav telefona, lai piezvanītu mammai, un viņš dodas plašajā pasaulē meklēt mājas… Paldies Dievam, bērns tiek nogādāts mājās! Bet kāpēc mani žņaudz tāda kā grūtsirdība?! Vai tad n’tajiem vadītājiem, kuri pabrauca garām mazajai 2.klasniecei, šāds skats likās normāls un ievērības necienīgs???…. Tuvojas Adventes laiks. Kur ir līdzcietība, iecietība un žēlums??? Hei!!! Atver taču acis, izej no savas komforta zonas! Tu neesi viens!!!”
Par to, ka nereti dzirdami atgadījumi ar laimīgām vai ne tik laimīgām beigām, kur novērota līdzcilvēku vienaldzība, šķiet, zinām katrs, lai arī gribas noliegt šo patiesību un izlikties, ka ar mums un sabiedrības empātijas līmeni viss ir vislieliskākajā kārtībā. Arī bērnu traumatisms, kā atzīst Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pārstāve Arta Bārdiņa, lielākoties saistīts ar pieaugušo nevērīgumu: “Traumas notiek visu gadu. Vasarā tās lielākoties ir slīkšanas, bērnu slīkšana ir bez skaņas. Tieši tāpēc nākas dzirdēt šausmīgos gadījumus, kad bērns noslīcis un vecāki nav pat pamanījuši, kurā brīdī nelaime notikusi. Ziemas traumas saistāmas ar apledojumu, kritieniem un, protams, ziemas sporta veidiem un izpriecām.”
Uzsniegot pirmajai sniega segai, daudzviet ļaudis jau steidz baudīt ziemas priekus gan sportojot, gan slidinoties no kalniņiem, tāpēc slimnīcas pārstāves teiktais sev jāatgādina katram no mums. Ne tikai tiem, kam ir pašiem savi mazi bērni, bet arī visiem pārējiem, jo ne velti ir tāds teiciens – svešu bērnu nav! Mūsu valstī bērni ir mūsu kopīgā atbildība, mums visiem.
No vairākiem negatīvajiem topiem, kurā Latvijas ierindojas augšgalā, arī bērnu traumatisma ziņā esam vieni no līderiem Eiropas Savienībā. Veselības ministrijas publiskotajā informācijā pieejami aptaujas dati par bērnu traumatismu Latvijā. Aptaujas rezultāti ir visnotaļ satraucoši: “Aptaujājot 1002 vecākus, kuriem ir 18-49 gadi un viens vai vairāki bērni, kampaņas ietvaros janvārī veiktajā pētījumā secināts, ka 73% šo ģimeņu bērnu guvuši kāda veida traumu. Savukārt 59% vecāku atzina, ka viņu bērna/-u piedzīvotās traumas smagums licis vērsties pēc palīdzības tuvākajā traumpunktā.”
Jāsaka, būtu vērtīgi līdzīgā aptaujā vēl noskaidrot, cik daudzi no mums bijuši liecinieki vai palīdzīgas rokas sniedzēji situācijās, kas ir bijušas par mata tiesu no smagas traumas vai dzīvības apdraudējuma ne tikai saistībā ar bērniem, bet ar visām vecuma grupām.
Arī situācijā, kuru apraksta D.Neikene, jādomā, sekas varēja būt daudz dramatiskākas, ja sieviete nebūtu izlēmusi apstāties un noskaidrot, kas ar bērnu bija noticis. Jādomā, ka ik uz soļa ikdienā jābūt piesardzīgiem un uzmanīgiem ne tikai pašiem par savu veselību, drošību un labklājību, bet tai visā nedrīkst aizmirst arī to, ka mūsu, nejauša garāmgājēja vai autovadītāja, acs var būt liktenīgā palīdzība kādā krīzes brīdī vai situācijā.
Komentāri