Valdība apstiprināta, tās deklarācija uzrakstīta, top rīcības plāns, un iedzīvotāju vērtējums , protams, ir atšķirīgs – no skeptiska un ļoti kritiska līdz noskaņai, ka tad jau redzēsim.
Ik pa laikam gan paši politiķi, gan arī vēlētāji atceras un pārmet viens otram, ka Latvija pamazām savā attīstībā ir nokļuvusi aiz Lietuvas un Igaunijas. Jebkurā gadījumā gan ievēlētā Saeima, gan valdība ir kā Latvijas sabiedrības šķērsgriezums, spogulis, kas rāda, kā domājam un saprotam.
Politikas dokumentos nereti tiek lietoti vārdi “palielināt”, “uzlabot”, “risināt”, “veicināt”. Lielāko tiesu, tos dzirdot, iedzīvotāji parausta plecus, bet, dzirdot par līdzdalību lēmumu pieņemšanā, nīgri teic, ka visa iespējamā līdzdalība esot reizi četros gados vēlēšanās.
Saruna ar bijušo Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vadītāju Elīna Pinto, vienu no biedrības “Ekonomiskā sadarbība un investīcijas Latvijai” jeb kopienas #esiLV dibinātājām, kura strādā starpvalstu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), par to, ka valsti var veidot un celt tikai ar cilvēku līdzdalību, lika aizdomāties, ka daudz šķēršļu liek arī rutīna, kaut kad pieņemtais darba stils, kuru nez kādēļ negribam mainīt.
Spilgts piemērs ir Elīnas sacītais par lēmumu pieņemšanu jautājumos, kas skar dažādas iedzīvotāju grupas: “Manuprāt, Latvijā pašlaik pie sarunu galda sēž tie, kuriem ir vislielākās ekonomiskās sviras, bet ne vienmēr tie, no kuriem atkarīgs tas, cik sekmīgi šie lēmumi tiks īstenoti. Pasaulē ir princips: “Bez manis par mani neko.” Piemēram, ekonomikas lēmumos, kas attiecas uz jauniešiem, uz radošām profesijām, uz tiem, kuri ir ārpus darba tirgus, un citiem, kuri nav pārstāvēti tradicionālajās varas struktūrās, jāiesaista pēc iespējas plašāks sabiedrības pārstāvju loks, it sevišķi Latvijā, kurā nevienlīdzības plaisa ir milzīga. Sociāli mazaizsargāto grupai vispār nav nekādas sociālās un pilsoniskās pārstāvības Latvijā. (Ironiski)Vīrieši pelēkos uzvalkos, vecāki par pusmūžu, pieņem lēmumus par to, kā būs dzīvot jauniešiem, kuru nākotnes izaicinājumi šiem lēmumu pieņēmējiem vispār nav izprotami. Jauniešiem taču būs jāsadzīvo ar šo lēmumu sekām.
Manuprāt, ir nepiedodami tas, ka Latvijas lēmumu pieņemšanā jauniešiem tiek atvēlēta statistu loma. Ir it kā jaukas iniciatīvas – kā, piemēram, jauniešu Saeima, bet tā patiesībā ir kā vienas dienas teātris. Lēmumu pieņemšanā ir nepieciešama reāla jauniešu līdzdalība. Piemēram, nupat Luksemburgā preses pirmajās lapās ziņoja par to, kā 40 tūkstoši skolēnu ievēlēja pārstāvjus savās pašpārvaldēs un izveidota jauniešu asambleja, kas konsultē politisko lēmumu pieņēmējus. Lielbritānijā, Velsā, piemēram, ir nākotnes paaudžu komisārs, kurš pie ministru galda rūpējas, lai katrā lēmumā tiek ievērots, kā tas skars gan jauniešus pašlaik, gan tos bērnus, kuri vēl nav dzimuši. Ja mēs vēlamies atstāt saviem bērniem kaut cik veselu pasauli, ir jābeidz iet īstermiņa šauru interešu pavadā.”
Komentāri