Rīt Latvijas dzimšanas diena. Jubileja, kuras svinības parasti saistās ar ko heroisku, ar patosa pieskaņu un arī sava veida skumjām, sēru piemiņu par tiem, kas Latvijas valsts vārdā ziedojuši sevi.
Kāpēc dedzam sveces, nevis laižam gaisā balonus? Kāpēc sēžam tikai svinīgās sēdēs un sanāksmēs, klausāmies akadēmiskus koncertus, ne pa kritušām lapām dejojam parkos, kur pūtēji izpūš jautru polku?
Protams, pērn un šogad esam neparastā situācijā. Vislabākā svētku velte mums visiem būs ikviena spēja noturēties atļautajos rāmjos, neveicināt, lai ļaunais vīruss starp cilvēkiem skrien kā uguns sausā pavasara kūlā. Taču es ne par šīm krīzes reizēm, bet par visiem tiem nu jau gadu desmitiem, kad svinam valsts gadadienu. Un parasti tā akadēmiski un izturēti.
Katrai tautai savs raksturs, mentalitāte, tradīcijas, šķiet, tāda būtu atbilde. Taču vai mums nav spēju priecāties un gavilēt? Protams, ir. To atkal un atkal pierāda Dziesmu svētku varenums un visā Latvijā, ikvienā sētā nezūdošā līgošanas aizrautība. Vai kaut ko no tās nevajadzētu pārņemt arī tik līksmos svētkos kā savas valsts dibināšanā? Jā, tās dēļ bijis daudz upuru, daudz ciešanu un bēdu. Vai piemiņa tiem, ko neaizmirstam, ko godinām, ir šķērslis gavilēm par sasniegto mērķi?
Varbūt savu pienesumu nopietnībai dod pavisam vienkāršs apstāklis – pelēkais novembris, kad dienas īsas, saules maz, kad šķiet, pati daba pieklususi. Bet varbūt vēl pārāk tuvu mums ir tas laiks, kas latviešiem, lai kādai varai tie pakļāvušies un piederējuši, nesis tik daudz nelaimes, izmisuma, sūru ikdienu arī dzimtajā zemē. Vai ar gadiem tie notikumi kļūs par atmiņām, kas neaizēno priekpilno apziņu, ka mēs esam te, turpinām to, ko sakrājušas paaudzes, un svētkos to apliecinām ar visu to, kā cilvēks izrāda laimi un prieku?
Komentāri