Mēs, latvieši, esam tuvu dabai un ļoti mīlam dzīvniekus. Pat tik tālu, ka nebaidītos ne no lāča, ne lūša.
Nu vismaz 20 procenti iedzīvotāju uzskata, ka šos abu plēsēju mazuļus var izaudzināt par mājdzīvnieku līdzīgi kā suni vai kaķi. Tā liecina Dabas aizsardzības pārvaldes kampaņā “Neizdzēs dzīvību!” pētījumu centra SKDS veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja.
Nez vai daudzi atcerēsies pagājušā gada notikumus Valkas un Smiltenes pusē, tāpēc jāatgādina, ka tur siroja divi pasauga lāči, kurus laikā, kad nu jau lielie ķepaiņi bija mīlīgi mazuļi, bija barojuši un tā daļēji pieradinājuši cilvēki. Protams, kad lācēni zaudēja mazuļa piemīlīgumu, tos pameta. Kā tas tieši notika, nav zināms, bet abi pusaudži jau lieliski bija iemācījušies, ka pie cilvēkiem ir barība, un plosījās vairākās viensētās Ziemeļvidzemē. Lāčus izšķīra, pārvietoja, bet tas viens, kurš palika Ziemeļvidzemē, tā arī neiemācījās, ka cilvēku mājokļiem nevajag tuvoties. Diemžēl šādi bīstamie dzīvnieki jālikvidē. Tieši aizvadītā rudens bēdīgie notikumi ar lāčiem ļoti spilgti iezīmēja situāciju, ka, sastopoties ar savvaļas dzīvniekiem, cilvēki pilnībā neizvērtē situāciju, rīkojas impulsīvi, tiem nav zināšanu un spējas paredzēt savas darbības sekas, atzinusi Dabas aizsardzības pārvalde.
“Pie cilvēka audzis un aprūpēts savvaļas dzīvnieka mazulis ir pieradis sajust savā tuvumā cilvēku, tas nebaidās, gluži pretēji – nāk klāt, jo ir pieradis tikt barots, tāpēc neprot un pat nemēģina barību meklēt kā viņa savvaļas sugas brāļi. Lielākā daļa pie cilvēka izaudzināto savvaļas dzīvnieku mazuļu pieauguši kļūst pret cilvēku agresīvi, jo viņos mostas instinkti, kas nav savienojami ar dzīvi pie cilvēka. Dzīvnieks sāk izjust stresu cilvēka klātbūtnē, demolē cilvēka mājokli, tā apdraudēdams sevi un radot cilvēka nepatiku un vēlmi no dzīvnieka atbrīvoties. Cilvēkam jāapzinās, ka savvaļas dzīvnieks nekad nekļūs par mājdzīvnieku! Ja tomēr cilvēks to mēģina, tiek izaudzināts nedz savvaļai, nedz arī nebrīvei piemērots dzīvnieks,” skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange, piebilstot, ka tam apliecinājums ir scenārijs ar Gulbenes lācēniem.
Latvijā gandrīz puse (44 %) aptaujāto iedzīvotāju ir sastapušies ar savvaļas zīdītāju mazuļiem. Visbiežāk tie ir aļņi, brieži, lapsas un stirnas. Taču daudzi esam redzējuši arī ežus, zaķus, pūces un vāveres. Vēl tikai daži mēneši, kad lielākajai daļai savvaļas dzīvnieku dzims mazuļi. Un tad jau diezgan saprotams, ka nozares speciālistiem, zooloģisko dārzu darbiniekiem un arī veterinārārstiem būs kārtējais saspringtais posms.
Daudzi dabas un pastaigu cienītāji satraukti zvanīs, jo būs ieraudzījuši kāda meža dzīvnieka mazuli, šķietami vienu un pamestu. Varbūt to vajag glābt? Inta Lange atgādina, ka teju 95 % gadījumu cilvēkam nav jāiejaucas nedz roņu, nedz putnu, nedz citu savvaļas dzīvnieku dzīvē. Un tikai tad, ja dzīvnieks vai tā mazulis ir redzami savainots, vairākas dienas guļ vienā un tajā pašā vietā nekustīgs, ir jāmeklē palīdzība.
Protams, nav viegli paiet garām, ja kādā meža ceļa vai takas malā, pie šķūņa vai klēts pakša redzam mazu, mīlīgu un šķietami nevarīgu dzīvnieciņu. Saprotams, gribam to apmīļot, sasildīt, pabarot, nu visu to, ko gribētu darīt, ja ieraudzītu pamestu kaķēnu vai kucēnu. Bet nevajag jau nemaz daudz zināšanu par savvaļas dzīvniekiem, lai apjaustu, ka, paņemot to mājās, vairāk būs nodarīts pāri, nekā palīdzēts. Visdrīzāk šis četrkājainis vai lidonis būs lemts nāvei.
Kampaņa “Neizdzēs dzīvību” īpašu uzmanību pievērš, cik svarīgi ir pret savvaļas dzīvniekiem izturēties ar cieņpilnu attieksmi, novērst situācijas, kurās pie cilvēkiem pieradināti dzīvnieki tiek pamesti vai atgriezti savvaļā. Tie apdraud sabiedrību un paši sevi, bet vainīgais ir cilvēks.
Komentāri