Katrs cilvēks un sabiedrība kopumā dzīvo stereotipos. Tie nostiprinās cilvēka atmiņā un pretojas pārmaiņām vai faktiem, kuri pierāda pretējo. Ieraugot kāda dzīvnieka attēlu, uzreiz gribas pasmaidīt – kāds mīlīgs, pū-kains -, tas nekas, ka tas ir plēsējs vai maitēdājs. Vai tas no bērnības rotaļlietām, pasakām, kad dzīvnieki ir tik cilvēciski mīļojami un lolojami? Līdzīgi veidojas attieksme pret visu dzīvē, pret labo un slikto. Ja jau sabiedrība jeb daudzi cilvēki tā uzskata, tad tā arī ir. Un katram top skaidrs, ka visi politiķi ir nejēgas, uzņēmēji pelna ar citu sviedriem, skolotāji nav mūsdienīgi, nemāk strādāt ar bērniem, iemācīt. Šīs gudrības kā mantojumu pārņem nākamās paaudzes.
Pēdējā laikā līdzās ziņām par pandēmiju, ja ne pat biežāk, tiek pieminēti skolotāji. Sak, kurš gan ar viņiem ir apmierināts. Vecāki, kuri, saprotams, bērniem vēlas tikai tos īpašos, talantīgākos un ģeniālākos, prasībās ir ne tikai stingri, pat nežēlīgi. To, ka katram vecākam viņa bērns dzīvē ir svarīgākais, neviens neapšauba. Taču vai tāpēc citi, un ne tikai bērni, ikviens cilvēks, ir sliktāks, nederīgāks?
Jau gadiem tiek runāts, ka skolās trūkst skolotāju un trūks vēl vairāk. Jaunajai paaudzei tā sen vairs nav sapņu profesija. Un tas ir sabiedrības nopelns. Ja no skolas gadiem bērni dzird, ka vecāki, kaimiņi, kopā sanākot, apspriež, kāds nu vietējā skolā ir kurš skolotājs, nekautrējas apšaubīt viņa pedagoģiskās prasmes un ne tikai, tad cik pozitīva var būt skolēna attieksme pret cilvēku, kurš viņu māca. Klausoties stundā zinības, prātā ir dzirdētais. Un vecākiem vienmēr ir taisnība, jo, kā tiek skaidrots, viņi ir izglītības pakalpojuma saņēmēji, ar saviem nodokļiem maksā, lai bērniem būtu izcila nākotne. Pakalpojuma sniedzējam, lūk, ir vienmēr jāsmaida, jābūt gatavam pakalpot, klusuciešot jāuzklausa pārmetumi, apvainojumi. Viņiem nedrīkst būt argumentu savai stingrākai rīcībai. Tas, redz, nav pareizi.
Ja tādas izveidojušās sabiedrības un skolas attiecības, vai jābrīnās, ka indivīds ar prieku negrib nokļūt to krustugunīs. Vecākās paaudzes skolotāji cenšas izturēt. Vai mūža otrā pusē mainīt profesiju, kas kā aicinājums izvēlēta jaunībā? Cik izturēs veselība, tik ilgi strādās. Un tas jau ir nožēlojami, ka izglītota sabiedrība, ar to domājot skolēnu vecākus, var būt tik paštaisna. Saka jau, ja gribi kādu cilvēku saprast, iekāp viņa kurpēs, uzvelc viņa smagos zābakus. Bet iepazīstot var zaudēt pašpārliecību par pakalpojuma sniedzēja nespēju, var izrādīties, ka argumenti ir patiesi. Paštaisnie no tā baidās visvairāk.
Ne viens vien teicis, ko tie skolotāji kliedz par savām problēmām. Vai, runājot klusi, kaut ar argumentiem, skaidrojumiem, kāds sadzirdēs? Vēl aizrādīs – cik var pīkstēt.
Gribam dzīvot kā Eiropas attīstītās valstīs. Tas ir mērķis, kura ceļa gals nav redzams. Ja mūsu prātā nemainīsies stereotipi, ja neveidosies jauni- pareizie un nepareizie, labie un sliktie, gudrie un nejēgas-, tad nebūsim nopelnījuši labklājīgu valsti. Bet viss jau sākas ar pavisam vienkāršu cieņu un uzticēšanos. Vispirms jau vienam pret otru, tad citam pret citu…
Komentāri