Kārtējo pārdomu brīdi radīja nesen ziņu portālā “Delfi” lasāmais raksts par jaunietēm, kas uzskata, ka vajadzīgs apģērbs, kas nenosaka dzimuma atšķirības.
Skaidrs, apģērbs var būt dažāds, un vairs nedzīvojam gadsimtā, vēl jo vairāk gadu desmitā, kad jāvadās pēc stingrām vadlīnijām. Tomēr, vērojot to, kas jau labu laiku norisinās Aizokeānijā un citviet Rietumu pasaulē, kur jau vairākus gadus ir iespēja norādīt trešo – nebināro- dzimumu savā identitāti apliecinošajā dokumentā, rodas daudz pārdomu.
Pēdējos pāris gados ārzemju sociālajos tīklos sabiedrībā zināmu ļaužu vidū un pat dažādu internetā lietojamu kontu izveidē īpaši populāri kļuvis norādīt uz personu attiecināmos vietniekvārdus, respektīvi, vīrietis var norādīt, ka ir gan “viņš”, gan “viņa”, gan “viņi”. Tas pats attiecas uz sievietēm, un reizumis redzami sociālo tīklu profili vai ziņas par, piemēram, Holivudas aktieriem, kas norāda abus – “viņš/ viņi”, “viņa/ viņi”. Līdz mums šis jaunais trends tā īsti nav paspējis tikt, vismaz tā šķiet. Tomēr, par spīti tam, ka mūsu mazā valstiņa ar visām varītēm vēl cīnās par savu konservatīvo pusi, jauniešus nevar piespiest nelūkoties uz to, ko piedāvā plašā, atvērtā pasaule. Vērojot šos slavenos, bagātos, veiksmīgos un, iespējams, sociālo tīklu rozā briļļu maldinoši laimīgos cilvēkus, jaunieši (noteikti, ka arī pieaugušie) neviļus sāk domāt, ka varbūt tieši tā ir viena no laimes formulām. Vai nu pamēģināt, kā ir attiecināt uz sevi citu vietniekvārdu, vai izmēģināt izskatīties pēc pretējā dzimuma pārstāvja, vai izmēģināt, kāds efekts, kad sejas uzlabošanai iešlircina kādu no mūsdienu jauninājumiem mākslīgā skaistuma pasaulē.
To visu ikdienā pat uzbāzīgi rāda sociālie tīkli, un, ja ne tie, tad šie paši “brīnišķie”, mākslotie, nedabīgie atspoguļojumi pie mums visiem nonāk caur ziņu vietnēm un citiem portāliem tīmeklī. Šodienas “ziņu redaktoriem” portālos, šķiet, informācijas gūzmā trūkst jēdzīgu tematu, ko apskatīt, un daudzviet dominē tieši nejēdzīgas, nevienam īsti nenoderīgas atskaites, ko viens vai cits zināms vai pavisam nezināms sociālo tīklu personāžs ielicis publiskai vērtēšanai savā kontā.
Tā kā man ir meita, kurai līdz pusaudža vecumam nav tālu, redzu, ka arī bērni un jaunieši Latvijas skolās tērpjas un vairumā gadījumu izskatās visnotaļ nenosakāmi – meitene vai zēns? Pat frizūras šodienas jauniešiem nereti ir tādas, ka dažkārt grūti pateikt, vai pretī nāk nākamās paaudzes Latvijas sieviete/māte vai vīrietis/ģimenes galva.
Katram laikmetam sava mode, savas tendences, par to nebūt nav šaubu. Bija taču laiks, kad sievietei vienīgais pieņemamais apģērbs bija gara kleita ar smagām stīpām un smacējošu korseti un vīriešiem netikās sabiedrībā grozīties bez pieklājīgas cepures. Skaidrs, ka laiks iet, gadsimti mainās, viss rit savu gaitu. Tomēr tendence ar tādu nosacītu visatļautību, visvarēšanu un visiespējamību satrauc – tieši tādēļ, ka satrauc- kāda būs sabiedrība, kad mūsu bērni, mazbērni, mazmazbērni būs pieauguši. Varbūt tad vispār jēdziens kā ģimene, bērnu audzināšana vairs neeksistēs? Būs bezdzimuma nebinārās personas, kas savas atvases, ja tādas vispār radīsies, audzinās un skolos kopienas iestādēs, jo citādi taču pieaugušajiem nebūs laika, ko atlicināt glancētajiem attēliem sociālajos tīklos, kas varbūt jau būs kļuvuši par ekrāniem sienu vietā katrā mājoklī.
Jā, mana nākotnes vīzija ir gana skeptiska. Mani kā vecāku satrauc tendence izpludināt robežas starp dzimumiem, aizbildinoties ar stereotipizāciju, seksismu un citām problēmām, kuras, protams, noliegt nevaram, bet nedomāju, ka tieši šīs lietas ir šī gadu desmita savādās dzimumnoliegšanas tendences pamatā. Manuprāt, tā ir tikai demokrātijas greizā izpratne, plašā informācijas pieeja un teju ikvienas jomas seksualizēšana, kas rada vēlmi nolīst no tā visa, palikt par būtni, kas nav pieejama agresīvajām mārketinga iestrādnēm. Jo kas gan cits, ja ne vajadzība nopelnīt un notirgot ir šo problēmu pamatā?
Manis pieminētais raksts “Delfos” vēstī, ka meiteņu līderības projekta “Future Heroes” komanda “EquAll” jeb piecas uzņēmīgas jaunietes uzskata, ka mūsdienās nepietiekami daudz tiek runāts par modi, kuru nenosaka dzimums. Meiteņu komandas mentore, “Riga Business School” komunikācijas un mārketinga direktore Agnese Strazda atklāj, ka iepriekš meitenes Reičela, Undīne, Zane, Jaroslava un Alise savstarpēji nebija pazīstamas un ir no dažādām Latvijas pilsētām. “Savu ilgtspējības un līdztiesību jautājuma projekta ideju jaunietes, kas ir vecumā no 15 līdz 17 gadiem, nolēmušas attīstīt modes virzienā. Viņas secinājušas, ka savā ziņā mode ir stigmatizēta – tai ir savi rāmji, proti, sievietes ģērbjas “tā” un var atļauties “to”, bet vīrieši – tieši pretējo. “Unisex” filozofija – ka apģērbs ir derīgs gan sievietei, gan vīrietim –, nav nekas jauns, taču meitenes uzskatīja, ka šī tēma Latvijā būtu jāaktualizē. Viņas vēlējās vairāk strādāt ar jauniešu izglītošanu, stāstīt, ka mode ir pārāk stereotipizēta un patiesībā jauniešiem jābūt no tā brīviem.”
Skaidrs tas, ka no pasaules kopējām tendencēm arī mūsu mazā valstiņa neaizbēgs. Jautājums, cik drīz tas notiks un kādas sekas ilgtermiņā pasaulē nesīs šīs vēsmas.
Komentāri