Tieši pirms gada 24.februārī Krievija iebruka Ukrainā un pasaule mainījās. Par aizvadīto kara gadu saruna ar domnīcas “Ziemeļeiropas politikas centrs” direktoru, bijušo Latvijas aizsardzības ministru Arti Pabriku.
Aizejošās nedēļas aktuālākais notikums – ASV prezidenta Džo Baidena neplānotā vizīte Kijivā. A. Pabriks uzsver, ka tas tiešām ir vēsturisks notikums, jo ASV prezidents atļāvās braukt uz valsti, kas ir kara apstākļos, kurai notiek uzbrukumi: “Baidens ar savu vizīti skaidri apliecināja solidaritāti. Manuprāt, pēc tikko notikušās Minhenes drošības konferences brauciens uz Kijivu un pēc tam uz Varšavu parāda, ka šoreiz Rietumi neatkāpsies ne no saviem principiem, ne atbalsta Ukrainai un Ukraina uzvarēs karā. Tā ir Baidena ziņa ukraiņiem, visai pārējai pasaulei, tas sapurinās arī tos atbalstītājus Eiropā, kuri dažbrīd vilcinājušies ar atbalsta sniegšanu.”
Atceroties notikumus pirms gada, A. Pabriks stāsta, ka 24.februārī bijis Varšavā, lai tiktos ar Polijas aizsardzības ministru: “Sajūtas bija sirreālas. Naktī, kad mani pamodināja un paziņoja, ka sācies karš, atmiņā atausa tie stāsti, ko piedzīvoja mūsu vecāki, vecvecāki, sākoties 2.pasaules karam.
Protams, bija ļoti grūti prognozēt, cik ilgi karš varētu turpināties. Pirmā informācija bija saistīta ar to, kā ukraiņiem izdodas atvairīt uzbrukumus, kas notika visā frontes līnijā. Ja ņemam vērā vēstures pieredzi, pie šāda apjoma uzbrukuma 1939.gadā, kad Polijai vispirms uzbruka fašistiskā Vācija, tad PSRS, poļu komandstruktūra sabruka apmēram divās nedēļās. Taču Ukrainas karā ukraiņiem izdevās šo struktūru saglabāt, tā turpināja funkcionēt, un Krievijas mēģinājums iznīcināt Ukrainu straujā tempā neizdevās. Viss notika citādi, nekā agresors bija plānojis.”
A. Pabriks norāda, lai arī bijis skaidri zināms, ka karš sāksies, pārsteigums bijis plašais uzbrukuma apjoms. Viņš neslēpj, ka pasaule, lielākā daļa Rietumeiropas valstu bija pilnīgi nesagatavotas šim iebrukumam, to parādījis kara sākums.
Jautāts, vai bija iespējams no kara izvairīties, A.Pabrk saka stingru nē: “Ar savu bezatbildīgo attieksmi iepriekšējo konfliktu laikā Rietumi bija iedrošinājuši Krieviju. Bez sekām pagāja 2008.gada iebrukums Gruzijā, 2014.gada iebrukums Krimā un Donbasā, un Krievijas elite, lēmumu pieņēmēji, uzskatīja, ka tagad pret Ukrainu var veikt tādu akciju. Viņi bija pārliecināti, ka viņiem tas ir pa spēkam, ka Rietumi nespēs mobilizēties un to atbilde būs saistīta tikai ar politisko nosodījumu un ierobežotām sankcijām. Mēs paši radījām šo situāciju, paši iedrošinājām agresoru, to neapzinoties.”
Izklāstot Krievijas neveiksmju iemeslus, bijušais aizsardzības ministrs skaidro, ka iebrucēji nebija paredzējuši augsto motivāciju Ukrainas pusē: “Ņemot vērā, ka Krievija ir korumpēta un totalitāra valsts, tās līderi nebija novērtējuši paši savu mazspēju. Nebija izvērtējuši Rietumu atbildi, jo Rietumi tika nostādīti ar muguru pret sienu, kad vairs nebija, kur atkāpties. Ja atdotu Ukrainu Krievijas aprīšanai, tas iedrošinātu agresoru uz nākamo soli, nākamo agresiju pret tādām valstīm kā Baltijas valstis, bet to nedrīkstam pieļaut. Tāpēc mums jāatbalsta Ukraina ar visiem iespējamiem līdzekļiem, un to esmu uzsvēris kopš kara sākuma, tāda bijusi Baltijas valstu un Polijas nelokāmā nostāja. Diemžēl joprojām atbalsts Ukrainai ir nepietiekams, novēlots un sadalīts pārāk daudzās fāzēs. Rietumi šādai situācijai nebija sagatavoti ne morāli, ne praktiski.”
Saruna ar A.Pabriku notika dažas dienas pirms šī gada 24.februāra, kad nemitīgi virmoja prognozes, kādas akcijas pret Ukrainu šajā dienā veiks Krievija. “Kaut kas šajās dienās noteikti būs,” saka A. Pabriks. “Jaunas Krievijas ofensīvas prelūdija sākās jau pirms kāda laika, agresors gatavojas intensīvākam karadarbības posmam pavasarī. Savukārt no Ukrainas puses nav plānota tikai aizsardzība, viņi kopā ar sabiedrotajiem plāno, kā veiksmīgāk atbrīvot savu teritoriju. Tanku, citu ieroču piegādes nav domātas ar mērķi tikai aizsargāties no Krievijas uzbrukuma. Tās domātas, lai atbrīvotu Ukrainu. Uzstādījums ir pavisam cits nekā pirms gada.”
Ik pa laikam no Krievijas puses dzirdam retoriku par kodolieroču lietošanu, tāpēc jautājums, cik nopietni šie draudi jāuztver. “Aizsardzības sektorā vienmēr ir nopietni jāskatās uz jebkuriem draudiem,” uzsver A. Pabriks. “Reāli skatoties, nedomāju, ka Krievijas interesēs būtu pielietot kodolieročus, jo tas viņus nekādi netuvinās uzvarai. Nav iespējams uzvarēt Ukrainu vai Rietumus, nometot vienu, divas, trīs taktiskās atombumbas. Es domāju, ka arī Krievijas pusē kaut kāds veselais saprāts ir.”
Stāstot par mācībām, ko Latvijai licis saprast šis karš, bijušais aizsardzības ministrs aicina ikvienu saprast, ka valsts drošība pirmām kārtām atkarīga no mums pašiem: “Tas saistīts gan ar cilvēku gatavošanu dažādiem konfliktiem, gan mūsu mentālās noturības veidošanu. Es ļoti gribētu, lai latvieši domātu tāpat kā domā somi. Lai nedomājam, ka esam mazi un nevarīgi, ka vajag kādu, kas mums varētu palīdzēt. Nē, arī paši varam ļoti daudz. Somi nebaidās vienatnē stāties pretī agresoram, tolaik tā bija PSRS, tagad – Krievija. Mums jābūt psiholoģiskajai noturībai, praktiskajai sagatavotībai, iesaistoties Valsts aizsardzības dienestā, Zemessardzē. Nesaprotu runas, ka, lūk, dēlu iesauks armijā un viņš būs lielgabalu gaļa. Nē, tāds viņš būs, ja sēdēs uz beņķīša, pīpēs marihuānu un nezinās, ko darīt krīzes situācijā. Ja viņš būs atbilstoši sagatavots Latvijas patriots, ir daudz lielāka iespēja, ka paliks dzīvs un viņa ģimene paliks dzīva, jo viņš zinās, kā rīkoties.”
Bijušais aizsardzības ministrs neslēpj, ka arī pēc kara beigām Baltija no Krievijas plāniem nepazudīs, ar to jārēķinās. Protams, drošības sajūtu dod atrašanās Eiropas Savienībā un NATO.
“Ja mēs nebūtu šajā aliansē, mēs labākajā gadījumā būtu Ukrainas situācijā un karotu pret agresoru. Mūsu stratēģiskā izvēle iestāties Eiropas Savienībā un NATO ir garants tam, ka 30 gadus dzīvojam mierā,” uzsver A. Pabriks.
Lūgts prognozēt turpmāko kara gaitu, viņš atzīst, ka lielāka skaidrība būs pēc šī pavasara: “Man ļoti gribētos cerēt, ka šis ir pēdējais kara gads, bet vienmēr jāorientējas uz sliktāko, arī ilglaicīgu karu. Taču kā visi kari, arī šis beigsies ar sarunām. Pašreiz Krievija tām nav gatava, tā ir nozombējusi savu sabiedrību, nav gatava atzīt piekāpšanos, un tas nozīmē, ka līdz brīdim, kad tā būs gatava sarunām, būs nepieciešamas daudzas cīņas un Ukrainas uzvaras kaujas laukā.”
Komentāri