Cilvēkam vienmēr ir izvēle – darīt vai nedarīt, īstenot sapņus vai neīstenot. Kad šī izvēle izdarīta, seko nākamā – manas vēlmes un sabiedrības intereses. Tas jo spilgti redzams pēdējo divu gadu laikā, kopš pasauli pārņēmis kovids. Tas ir jo draudzīgs pret ceļotājiem, priecājas par katru, kurš paņem līdzi tālāk ceļā uz kādu galapunktu. Vīrusam brīdinājumi cilvēkiem, lai neceļo, liek vien pasmaidīt. Kā jau tas vismaz mūsu sabiedrībā kļuvis pašsaprotami, ja kaut ko iesaka nedarīt, kur nu vēl, ja aizliedz, tad tas jādara par katru cenu. Tātad – ja iesaka nedoties tūrisma un atpūtas braucienos, var pats savās acīs sajusties kā varonis un, par spīti visam un visiem, aizbraukt kaut kur. Tad var palielīties ar bildēm, cik citur labi un jauki, tikai Latvijā slikti kā nekur citur.
Gribam vai ne, bet līdz ar varonību un skaistām svešzemju bildēm ceļasomā šoreiz ceļotāja organismā tiek atvests vīruss. Nezin, vai kāds, kurš atgriežas mājās, jūtas laimīgāks nekā kovids ar 19.numuru. Nokļūt jaunās zemēs, jaunās teritorijās!
Tā dzīvojam. Piepildot vēlmes, bendējam sevi un citus. Vainīgais jau vienmēr ir kāds cits, bet visbiežāk stulbie likumi. Gan dažkārt tie tādi arī ir, bet ne jau vienmēr.
Ziemassvētku garās brīvdienas ne viena vien ģimene pieradusi pavadīt ārzemju kūrortos un slēpošanas trasēs Alpos un citos kalnos, kur silta, silta saulīte. Ja vien tās valsts ierobežojumi ļauj, tiek kravātas ceļasomas, par atgriešanos nedomājot. Arī par ceļabiedru vīrusu.
Pēdējās nedēļās daudz tiek runāts par ceļotāju ievesto omikronu. Katru dienu kāds tiek izšķaudīts lidostā. Vai tāpēc jābaidās baudīt dzīvi, darīt to, kas pierasts un patīk?
Ceļošana, atpūta svešās zemēs noteikti ir gan spēka avots, gan jaunu domu raisītājs. Neviens nenoliegs, ka tā ir vajadzīga. Taču pasaule piedāvā savus noteikumus un kārtību, kas jāievēro, lai dzīve turpinātos tāda, kādu gribam, pie kādas bijām pieraduši, par kādu tagad sapņojam. Ierobežojumiem ir dzīvības cena, bet ceļotkārie, varbūt pat ceļotatkarīgie, tam netic vai varbūt vēlas tā izrādīties, jo citādi nemāk.
Lai arī kādi būtu iemesli kaut kur braukt, vispirms jau tā tiek parādīta attieksme pret sabiedrību, līdzcilvēkiem. Ir taču izvēle – braukt kaut kur ceļojumā vai nebraukt. Aizliegts jau nav. Tāpat kā nav drošības, ka neatvedīsi omikronu kā dāvanu vecmāmiņai, kolēģiem vai kaimiņiem. Diezin kurš, izņemot, protams, ļoti lielus īpatņus, priecāsies, ka saslimis ar kovidu no omikrona. Varbūt jaunajā gadā būs vēl kāds cits vīrusa paveids ar nākamo grieķu burtu.
Domājot par veselību, var vien ceļotatkarīgajiem novēlēt kā kādā filmā – nelabvēlīgu laiku.
Komentāri