Runājot par kādu jautājumu vai lēmumu, visgrūtāk laikam ir saglabāt līdzsvaru, nepieņemot lēmumus tikai kategorijās “balts” vai „melns”.
Piemēram, par ēdināšanu Dziesmu un deju svētkos sociālajos tīklos diskusijas bija ļoti emocionālas, turklāt vieni apgalvoja, ka latvieši ir čīkstētāji, kuri neko negrib darīt, bet otri bija pārliecināti, ka svētku organizatori ir zagļi, kuri visu pievāc sev un negrib darīt savu darbu.
Visvairāk iebildumu bija par to, ka svētku dalībniekiem pēc ēdiena jāstāv stundu, pat divas ilgās rindās un ka ēdienkarte esot dīvaina – vakariņās, piemēram, ir divas rupjmaizes šķēles, žāvētas plūmes un kūpinātas mocarellas bumbiņas, kas laikam domātas pie rupjmaizes reizē kā siers un sviests. Pēc publiski izskanējušā sašutuma par garajām rindām, kas jāizstāv dalībniekiem, lai saņemtu pusdienas, organizatori šo jautājumu esot nokārtojuši.
Tiesa gan, diskusijas par to, vai esam čīkstētāji un vai tāpēc, ka varam rīkot tādus svētkus, nevajadzētu pašiem piemaksāt, nevis visu gaidīt no valsts, vēl nav rimušas. Droši vien ir vērts arī pieminēt, ka diasporas kolektīvi par ceļu arī no tālās Austrālijas, Brazīlijas vai Amerikas maksā paši. Vārdu sakot, par to, cik un vai dalībniekiem kaut kas jāmaksā, diskusijas droši vien tik drīz nerims, bet kādu vienkāršu patiesību gan gribas atgādināt – proti, tūkstošiem cilvēku sarūpēt ēdienkarti, kas patiktu pilnīgi visiem, nav iespējams, tāpat kā ir skaidrs, ka vieniem tās porcijas būs par mazu, citiem- pārāk liela. Tas, kas organizatoriem jāatceras, ir aplamais sākotnējais risinājums par to, kā dalībnieki var tikt pie pusdienām. Un, protams, varbūt tomēr var apdomāt, vai rupjmaize ar žāvētām plūmēm ir labākā vakariņu izvēle.
Ja par mums pašiem, tad nav vērts sev bojāt svētkus, vasaru un vispār savu dzīvošanu ar nepārtrauktiem galējiem apgalvojumiem un nostādnēm. Piemēram, par latviešu valodas lietošanu un attieksmi pret savu Latviju – jau esmu rakstījusi, ka, manuprāt, pašreizējā ārlietu ministra un jau pavisam drīz – Valsts prezidenta – Edgara Rinkēviča piedāvājums latviskot Latviju ir ar pozitīvu noskaņu. Aicinājums atkrieviskot Latviju tomēr nes līdzi negatīvo, agresiju, kuras jau tāpat pietiek. Vai tiešām cilvēkiem, kuri zina latviešu valodu, bet ikdienā dzīvo kādā citā Eiropas valstī, jābaidās kaut vārdu pateikt savā dzimtajā – krievu- valodā, kad atbrauc ciemos uz zemi, kurā ir dzimuši, kuras pilsoņi ir un kuru neuzskata par svešu? Ir nācies saskarties ar šādu absurdu situāciju, kad cilvēkam pietrūkst kāda vārda latviešu valodā un viņš izvēlas klusēt, jo vienkārši baidās.
Protams, vienmēr emocijas ir pirmās, bet pēc tam ir vērts uz visu paraudzīties mierīgāk, arī tad, ja blakus ir karš. Kaimiņzemē Krievijā tā nenotiek. Jūlija sākumā publicētie aptauju rezultāti vēlreiz liecina, ka pirmie pētījumi par iedzīvotāju attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā un no tā izrietošo nav mainījušies –pēc Prigožina militārā dumpja jeb apvērsuma mēģinājuma aptuveni trešdaļa iedzīvotāju uzskata, ka vara tagad kļūs vēl stiprāka, trešdaļa saka, ka viņu attieksme pret armiju ir vēl labāka, bet divas trešdaļas iedzīvotāju ir pārliecināti, ka vāgneriešiem bija un joprojām ir jāpiedalās „specoperācijā” Ukrainā. Turklāt Putina reitingi nav mainījušies, un Krievijas iedzīvotāji nedomā par to, kādēļ vispār viņu valsts kļuvusi par lielāko agresoru.
Atliek vien piebilst, ka 6. jūlija rītā Ukraina ziņoja -Krievijas zaudējumi šajā karā jau ir aptuveni 232 300 karavīru, dienas vidū bija zināms, ka raķešu triecienos pa Ļvivu naktī no 5. uz 6. jūliju ir cietuši vismaz 37 cilvēki, bet Lukašenko ir paziņojis, ka ne Prigožina, ne vāgneriešu Baltkrievijā nav. Karš turpinās, tādēļ saglabāt vēsu prātu ir svarīgi mums visiem.
Komentāri